Rudens ražas svētki Sirdsapziņas skolā’ 202003.10.2020

Gadalaiku ritmu sākam izdzīvot rudenī. Ir pagājusi vasara, kurā briljantspoža saule, griežoties savā dejā, bieži vien virs mūsu galvām ir sakūrusi īstu saules ugunskuru, tādējādi pāri visam izplatījumam nosūtot gan gaismu, gan siltumu. Šis siltums ir izsildījis un gaisma izgaismojusi mūs līdz pat sirds dziļumiem. Šis siltums katru zāles stiebriņu, katru dzīvnieciņu, katru kukainīti.

Eleganti noliecas labības vārpas. Ābeļu pilnie zari liecas zemāk pie zemes, it kā lūdzot mums: “Ņemiet, ņemiet, tas jums! Mums jau ir kļuvis par grūtu.”

Senajā laiku skaitīšanas sistēmā Miķeļi iezīmē rudens saulgriežus, kad diena un nakts ir atkal vienādā garumā. 29.septembrī svinam Miķeļdienu – Ražas svētkus. Šajā dienā bērni mīca mīklu un cep Ražas kukuli. Pirms tam sagatavoja tīru galdu un, lai radītu svētku noskaņu, novietojam tuvumā ziedus un aizdegtu sveci.

Ražas kukuļa recepte

Sastāvdaļas:

• 1 kg rupjā maluma milti
• 500 ml silta piena
• Liela tējkarote brūnā cukura
• 25g (apm. 5 tējkarotes) sausā rauga
• 50 g izkausēta sviesta
• Nepilna tējkarote sāls
• 75 g baltā cukura
• 150 g rozīņu vai korinšu
• 1 olas dzeltenums
• 25 g saulespuķu vai sezama sēklu
• Sakults olas baltums vai piens

Ieberam miltus lielā, sasildītā traukā. Ieberam brūno cukuru siltā pienā un pievienojam raugu. Iejaucam maisījumu (brūnais cukurs, piens, raugs) un atstājam siltā vietā, lai uzrūgst (apm. 15 min.). Novietojam trauku ar miltiem uz galda un sakārtojam apkārt vajadzīgās sastāvdaļas: balto cukuru, kurš sajaukts ar sāli, rozīnes, olu dzeltenumus, sēklas. Kad rauga maisījums ir gatavs (putojošs), pievienojam izkausētu sviestu.

Bērni gatavo mīklu, un vienlaikus, veidojot miltos it kā ainavas, tiek stāstīts šāds stāsts:

Kukuļa cepšanas stāsts

Reiz bija patiesi skaista zeme. Bija grūti pateikt, kas bija skaistāki – vai kalni vai ielejas. Vai varbūt meži bija skaistāki, vai līdzenumi? Ļaudis, kuri šeit dzīvoja, bija ļoti laimīgi un strādīgi. Kad viņi strādāja, visa zeme kvēloja un mirdzēja. Bet gāja laiks, un šo zemi piemeklēja liela nelaime. Nezin no kurienes ieradās pūķis (miltos ielīst uzrūgušais piena maisījums). Milzīgais pūķis trakoja, locījās cauri ielejām, šaustot savu asti te uz vienu, te otru pusi. Nepagāja ilgs laiks, ka viņš bija nomērdējis visu. Pūķis pazuda alā, atstājot zemi neauglīgu un sasalušu ledū (purinām sāli un cukuru).

Visi cilvēki, kuri šeit dzīvoja, arī bija sasaluši un nevarēja strādāt.

Erceņģelis Mihaels skatījās lejup no debesīm uz šīs zemes bēdām un sasalumu. Viņš juta līdzi cilvēkiem. Viņš izstiepa labo roku, noplūca no debesīm pilnu sauju zvaigšņu un svieda tās lejup uz zemi (rozīnes). Ar kreiso roku viņš savāca saules zeltu un arī to sūtīja uz zemi (olas dzeltenums).

Kad zvaigznes sasniedza zemi, tās pārvērtās par dzelzi un iegāja dziļi zemē. Kad Saules zelts sasniedza zemi, ledus izkusa, ļaudis sajuta sevī siltumu, kas sasildīja viņu rokas un kājas. Ļaudis sāka strādāt (sākas mīklas mīcīšana). Lauku ļaudis ara zemi un sēja sēklas.

Dzelzs zemei deva spēku. No graudiem izauga un nogatavojās labība. Rudenī erceņģelis Mihaels lidoja tuvu zemei un nesa vēsti čaklajiem lauku ļaudīm: “Novāciet graudus, samaliet tos miltos, iejauciet mīklā, labi izmīciet un cepiet!”

Šajā laikā audzinātājas aktualizē vēstījumus par erceņģeli Mihaelu. Piemēram, Apokalipsē rakstīts “…Debesīs bija karš. Mihaels un viņa eņģeļi karoja pret pūķi/…/un lielais pūķis tika padzīts un izraidīts uz zemi…”

Tiek aizdegts svētku ugunskurs, kas tiek dēvēts par Pateicības ugunskuru. Un mēs kopīgi skandējam Pateicības vārdus:

Pateicamies Zemes mātei,

Pateicamies upēm un strautiem par veldzējošo ūdeni,

Pateicamies labības un graudu laukiem, kuri dod mums maizi,

Pateicamies tējas zālītēm, kuras aizsargā mūs no slimībām,

Pateicamies vējam un lietum, kas visu tīru dara,

Pateicamies kokiem un krūmiem par bagāto augļu ražu,

Pateicamies Mēnesim un Zvaigznēm, kas izgaismo tumsu,

Pateicamies Saulei, kura silda zemi,

Pateicamies cilvēku čaklajām rokām,

Pateicamies Dievišķajam garam!

Savukārt Ražas svētku izskaņā, dziedot dziesmu “Pie Dieviņa gari galdi”, audzinātājas lauž riecienu no Ražas kukuļa, sniedzot to gan maziem, gan lieliem ar novēlējumu: “Kad ražas kukulis ir gatavs, sadali to starp draugiem! Katrs rieciens, kurš lauzts draudzībā, lai sasilda mūsu sirdis, un katrs kumosiņš, kurš apēsts, lai dod stiprumu un spēku uzvarēt ļaunumu.