Pasaka “Kukulītis” teksts un leļļu izrāde12.11.2020

Ievads pirms pasakas:

Dziesma “Es sakūru uguntiņu”:

Es sakūru uguntiņu tumšajā’i naksniņā, tumšajā’i naksniņā.

Pūtin pūta ziemelītis, saltin sala augumiņš, saltin sala augumiņš.

Uguntiņa saules māsa, sildi manu augumiņ, sildi manu augumiņ.

Sildi manu augumiņu, sargā manu dvēselīt, sargā manu dvēselīt.

 

Dziesma “Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa”:

Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa,

Ātri, ātri steidzas viņa, rokā zelta pātadziņa.

Ātri, ātri steidzas viņa, rokā zelta pātadziņa.

 

Pasaka “Kukulītis”

Reiz senos laikos

Kāds vecīts un vecīte mita.

Tiem nabagiem reti

Kāds sātīgāks kumosiņš tika.

Te kādu dieniņu sarunā abi,

Uz dzirnavām dodas mīļi un labi,

Un saslauka saujiņu miltu,

Vēl piejauc tur pieniņu siltu,

Tad krāsnī zeltaini ceptu

Ceļ godgaldā skatienu lepnu.

Tik nevar karstu vēl griezt,

Un nāksies vēl brītiņu ciest.

Tā vecīts un vecīte abi

Uz palodzes noliek to labi.

Bet kukulīts grozās un grozās

Līdz ārā pa logu jau zogas.

Gan vecīts un vecīte sauca,

Ai -ai, ai-ai,

Prom pa celiņu kukulīts trauca.

 

Ripu, ripu pa celiņu,

Ripu, ripu pa taciņu

Prom, prom, prom no mājām

Ar tām ašām kājām.

 

Viņš steidzas pa celiņu aši,

Te kaķis to uzrunā braši:

Kukulīt, kukulīt, nesteidzies vairs,

Cik gan tu zeltains, smaržīgs un skaists-

Es tevi ēdīšu!

-Ak, kaķīt, ja vari vēl ciest,

Un austiņu šurpu tu griezt,

Tev pasaciņu stāstīt varu

Ne īsu, ne arī ļoti garu:

 

Saslaucīju dzirnavās, dzirnavās, dzirnavās,

Jauca kazas pieniņā, pieniņā, pieniņā,

Lika krāsnī izcepties,

Tad uz loga dzesēties.

 

No vecītes un vecenītes aizmuku,

Un no tevis, kaķīt, arī aizmukšu.

Un, kamēr kaķis vēl klausās un klausās,

Prom jau pa celiņu kukulīts traucās.

Gan kaķītis nopakaļ sauca,-

Ņau-ņau, ņau-ņau,

Jau gabalā kukulīts trauca.

 

Ripu, ripu pa celiņu,

Ripu, ripu pa taciņu

Prom, prom, prom no mājām

Ar tām ašām kājām.

 

Viņš steidzas pa celiņu aši,

Te suns to uzrunā braši:

Kukulīt, kukulīt, nesteidzies vairs,

Cik gan tu zeltains, smaržīgs un skaists-

Es tevi ēdīšu!

-Ak, sunīt, ja vari vēl ciest,

Un austiņu šurpu tu griezt,

Tev pasaciņu stāstīt varu

Ne īsu, ne arī ļoti garu:

 

Saslaucīju dzirnavās, dzirnavās, dzirnavās,

Jauca kazas pieniņā, pieniņā, pieniņā,

Lika krāsnī izcepties,

Tad uz loga dzesēties.

 

No vecīša un vecenītes aizmuku;

No runcīša – puncīša aizmuku

Un no tevis, sunīt, arī aizmukšu.

Un, kamēr suns kukulī klausās,

Prom jau pa celiņu kukulīts traucās.

Gan suns tam nopakaļ sauca,-

Vai-vai, vau-vau,

Jau gabalā kukulīts trauca.

 

Ripu, ripu pa celiņu,

Ripu, ripu pa taciņu

Prom, prom, prom no mājām

Ar tām ašām kājām.

 

Viņš steidzas pa celiņu aši,

Uz priekšu ko kājas nes knaši.

Līdz meža biezoknim ticis,

Viņš vilku esot saticis

Te vilks to uzrunā bargi:

Kukulīt, kukulīt, nesteidzies vairs,

Cik gan tu zeltains, smaržīgs un skaists-

Es tevi ēdīšu!

-Ak, vilciņ, ja vari vēl ciest,

Un austiņu šurpu tu griezt,

Tev pasaciņu stāstīt varu

Ne īsu, ne arī ļoti garu:

 

Saslaucīju dzirnavās, dzirnavās, dzirnavās,

Jauca kazas pieniņā, pieniņā, pieniņā,

Lika krāsnī izcepties,

Tad uz loga dzesēties.

 

No vecīša un vecenītes aizmuku;

No runcīša – puncīša aizmuku,

No sunīša – plušķīša aizmuku,

Un no tevis, vilciņ, arī aizmukšu.

Un, kamēr vilks kukulī klausās,

Prom jau pa celiņu kukulīts traucās.

Gan vilks tam nopakaļ sauca,-

Aū-ū, aū-ū,

Jau gabalā kukulīts trauca.

 

Ripu, ripu pa celiņu,

Ripu, ripu pa taciņu

Prom, prom, prom no mājām

Ar tām ašām kājām.

 

Viņš steidzas pa celiņu aši,

Uz priekšu ko kājas nes knaši.

Līdz lapsa – viltniece stāj

Un saldi kukulim māj:

Kukulīt, kukulīt, nesteidzies vairs,

Cik gan tu zeltains, smaržīgs un skaists –

Es tevi ēdīšu!

-Ak, lapsiņ, ja vari vēl ciest,

Un austiņu šurpu tu griezt,

Tev pasaciņu stāstīt varu

Ne īsu, ne arī ļoti garu:

 

Saslaucīju dzirnavās, dzirnavās, dzirnavās,

Jauca kazas pieniņā, pieniņā, pieniņā,

Lika krāsnī izcepties,

Tad uz loga dzesēties.

 

No vecīša un vecenītes aizmuku,

No runcīša – puncīša aizmuku,

No sunīša – plušķīša aizmuku,

No vilciņa – pelēča aizmuku,

Un lapsiņ, māsiņ, no tevis

Man aizmukt pats Dieviņš ir devis.

Bet lapsa ceļā tam stāj,

Un vēlreiz kukulim māj:

Vēl, kukulīt, dziedi man ausī,

Ļauj vēlreiz šo pasaku klausīt!

Un kukulīts lapsai uz ausīm kāpj,

Un pasaku braši stāstīt sāk,

Bet lapsa kampienā vienā

Jau sevi ar kukuli cienā.

Tā beidzas ceļš un lielība –

Ir katram sava gudrība.

 

Nobeigums pēc pasakas:

Dziesma “Pasaciņa gulēt iet”:

Pasaciņa gulēt iet, aizver savas acis ciet.

Guli tu, guli tu, aizver Dieva actiņas.

 

Dziesma “Dziesti, dziesti uguntiņa”:

Dziesti, dziesti uguntiņa, mums vēl tevis vajadzēs.

Dziesti, dziesti uguntiņa, mums vēl tevis vajadzēs, mums vēl tevis vajadzēs.

 

Rūķīts

Mazs rūķīts iet un iet,

Un iedams līksmi dzied,

Pārakmentiņiem lec,

Lai brīnas jauns vai vecs,

Un tad tam jāapstājas

Un jāatpūtina kājas.

 

Labdien bērni!

Es nāku atkal ar savu kārumiņu. Katram šodien rozīnīte spēkam un miedziņam.