Pasaka “Roberta ražas kukulis” teksts un leļļu izrāde20.10.2020

Ievads pirms pasakas:

Dziesma “Es sakūru uguntiņu”:

Es sakūru uguntiņu tumšajā’i naksniņā, tumšajā’i naksniņā.

Pūtin pūta ziemelītis, saltin sala augumiņš, saltin sala augumiņš.

Uguntiņa saules māsa, sildi manu augumiņ, sildi manu augumiņ.

Sildi manu augumiņu, sargā manu dvēselīt, sargā manu dvēselīt.

Pasaka “Roberta ražas kukulis”

Sensenos laikos pašā labības lauka vidū dzīvoja peļu ģimene. Peļu kungs ar kundzi taisīja migu saviem trīs bērniem – Millijai, Mikijam un Mo. Šeit viņi pavadīja mierīgas un laimīgas dienas. Kādu dienu peļu kungs paziņoja, ka viņiem nekavējoties jāatstāj mājas, jo viņā lauka malā kombains kuļ graudus un tuvojas šurp.

– Kurp mēs iesim? – vaicāja Millija.

– Tagad mums nav laika sarunām, -atbildēja Peļu kungs. – Tūlīt sekojiet man!

Peļu ģimene gāja līku loču starp dzeltenajiem labības stiebriem, līdz kombaina troksnis attālinājās. Ceļā viņi satika citus dzīvniekus : lauku peles, trušus, kurmjus, bet visi bija steidzīgi un nevienam nebija laika sarunām. Beidzot peļu ģimene nonāca pie kādas sienas. Millija un Mikijs sāka rāpties pa sienu uz augšu, bet mamma tos sauca atpakaļ. Viņa parādīja plaisu akmens sienā, pa kuru viņi varēja izrāpties cauri. Otrā sienas pusē bija dārzs, bet viņā pusē dārzam atradās cits dārzs ar vecām lauku mājām. Sārti āboli gulēja zālē un trīs mazie pelēni sāka tos skrubināt, jo bija izsalkuši pēc garā ceļa. Pa to laiku Peļu kungs un kundze meklēja vietu jaunajai mājvietai.

Nepagāja ilgs laiks, līdz viņi bija atklājuši vietu savai mājvietai. Pie dārza nojumes stāvēja liels māla puķu pods. Viena poda puse bija paslēpusies zem kazenājiem un garas zāles. Poda dibenā bija caurums, tieši tik liels, lai peļu ģimene varētu tajā ielīst. Tā tūlīt iekārtoja tur sev migu un baudīja jaunu dzīvi dārzā. Šeit bija daudz ābolu, kurus varēja skrubināt, un kompostkaudze, kurā tika mesti dažādi atkritumi.  Bet peļu bērni tomēr nevarēja aizmirst zeltainos graudus labības laukā.

– Vai jūs atceraties, – nopūtās Millija, – kā mēs varējām kāpt pa labības stiebriem un skrubināt graudus? Tie bija tik saldi un ar piena garšu.

– Jā, un mēs tos varējām ēst tik, cik gribas”- piebilda Mikijs.

– Bet dažreiz stiebrs noliecās lejup līdz zemei un krita tieši degunā, – ķiķināja Mo.

– Vai jūs gribētu iet uz labības lauku? – jautāja Millija, – Tur mēs varētu atrast graudus. Peļu tēvs sarauca pieri.

– Protams, ne! – viņš stingri sacīja. – Labība ir nopļauta, rugāji ir tik īsi, ka jūs varētu ieraudzīt Dzeltenbrūnā pūce. Vai jūs mani saprotat?

Millija trīcēja.

– Es negribu par to domāt, – viņa sacīja.

Tomēr nākamajā dienā Mikijs atnesa labas ziņas. Viņš bija izpētījis dārza mājiņu un atradis tajā nelielu maisu ar graudiem. Izskrubināt maisā caurumu bija viegli. Tur atradās visgardākie graudi.

Tā Peļu ģimene gāja katru dienu uz dārza mājiņu ieturēt pusdienas. Viņi jutās patiešām laimīgi.  Tā tas turpinājās līdz laikam, kad viņi atrada maizes drupačas. Kādu rītu tieši pie puķu poda cauruma parādījās maza maizes drupaču kaudzīte. Nepagāja ilgs laiks, kad Peles to bija notiesājušas, jo Peles vienmēr ir izsalkušas. Nākamajā rītā tieši tajā pašā vietā atkal bija maizes drupaču kaudzīte un vēl dažas siera drupačiņas. Kas gan viņus cienā?

Kad Peles bija arī šo notiesājušas un nomazgājušas ūsas, viņas izdzirdēja kādu balsi sakām :

– Labrīt!

Viņas bija ļoti pārsteigtas, kad ieraudzīja mazu zēnu, kurš sēdēja mierīgs un kluss zālē pie nojumes.

– Mans vārda ir Roberts,-  viņš sacīja, – es esmu laukstrādnieka dēls un dzīvoju tur, – zēns parādīja uz lauku māju.

– Es ēdu brokastīs sieru un domāju, ka jums arī tas garšotu.

– Paldies, -pieklājīgi sacīja Millija, – mums visiem tas ļoti garšo.

– Es jums to nesīšu katru dienu, ja jūs to gribat, – sacīja Roberts, – un arī kūkas, ja man būs.

Roberts bija tik labs, kā solīja. Katru dienu pie puķu poda parādījās drupačas – dažreiz burkāna, dažreiz rozīņu. Vienreiz bija pat gabaliņš šokolādes un Mo tika pirmais kumosiņš.   Vairākas dienas Roberts palika arī patērzēt. Viņam nebija ne brāļu, ne māsu, ar kuriem varētu paspēlēties, tāpēc viņš daudz laika viens pats pavadīja dārzā. Īsā laikā Peļu ģimene un Roberts kļuva labi draugi. Peles pat iemācījās ņemt barību no Roberta rokām.

Kādu dienu Roberts nesasveicinājās ar Peļu ģimeni tik uzmundrinoši un smaidoši, kā parasti. Viņa acīs bija asaras, kad viņš stāstīja tām:

– Es šodien esmu ļoti bēdīgs, jo es pats pļāvu un kūlu labību. Graudus es krāju nelielā maisā dārza mājiņā. Es gribēju tos samalt un izcept pats savu Ražas kukuli. Bet maisā bija caurums, un gandrīz visi graudi bija izbiruši un pazuduši.

– Ak mīļais!

Peļu ģimene bija bez valodas. Viņi skatījās viens uz otru. Mikijs nosarka un skatījās grīdā, bet Mo izplūda asarās.

– Ak, neraudi, Mo! – sacīja Roberts, – es negribēju jūs apbēdināt.

Pēc brīža viņš turpināja:

– Vecmāmiņa teica, lai es nolieku maisu ārpus durvīm un palūdzu laukstrādniekiem to piepildīt. Es, protams, aizšūšu caurumu, bet …, es domāju, ka laukstrādnieki ir pārāk aizņemti, lai es apgrūtinātu viņus ar to.

Millijas acīs uzliesmoja cerību stars.

– Kāpēc tu to nevarētu pamēģināt ? – viņa ierosināja, – tas taču nav nekāds ļaunums.

Roberts aizgāja lāpīt maisu, bet Millija gāja runāties pie tēta.

– Šonakt ir jauns mēness pie debesīm, – viņa sacīja, – tas nozīmē, ka būs pavisam tumšs. Dzeltenbrūnā Pūce mūs nevarēs ieraudzīt. Vai mēs nevarētu aiziet uz labības lauku, lai atrastu graudus un ar tiem piepildītu Roberta maisu? Tur noteikti ir tie, kuri izbiruši zemē un aršana vēl nav sākusies.

Millija lūdzās un tētis kļuva pieļāvīgāks.

– Jums visiem jāturas man līdzās, – viņš komandēja, – un, ja es saku csss…, jums jāpaliek pilnīgi klusiem.

Peļu ģimene pavadīja aizrautīgu nakti, ceļodami šurpu turpu, vācot graudus un nesot tos uz maisu. Roberts bija atstājis bļodiņu ar ūdeni un trauku ar sviestu, kuri bija lielisks atspirdzinājums darba laikā. Visu nakti viņi strādāja un, kad nodziedāja gailis, maiss bija pilns ar graudiem.

Nākamajā dienā Roberts atnāca pastāstīt Peļu ģimenei par brīnišķīgo dāvanu. Protams, Millija, Mikijs un Mo neizpauda savu noslēpumu.

Tajā pašā rītā viņi dzirdēja roku dzirnaviņu malšanu. Tur Roberts samala graudus miltos. Tie ļoti smaržoja. Pēcpusdienā svaigo miltu smaržu nomainīja rauga smarža, bet vakarā uz virtuves palodzes bija redzams tikko cepts kukulis, kurš bija tur nolikts dzesēties. Mo mutē saskrēja siekalas jau no domām vien par maizes garozas saldumu. Viņa cerēja, ka varbūt Roberts atnesīs dažas svaigas drupačiņas.

Kā jūs domājat, vai Roberts atnesa Peļu ģimenei drupačiņas no Ražas kukuļa?

Nobeigums pēc pasakas:

Dziesma “Mazā sirmā kumeliņā”

Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa,

Ātri, ātri steidzas viņa, rokā zelta pātadziņa.

Ātri, ātri steidzas viņa, rokā zelta pātadziņa.

Pasaciņa gulēt iet, aizver savas acis ciet.

Guli tu, guli tu, aizver Dieva actiņas.

Dziesti, dziesti uguntiņa, mums vēl tevis vajadzēs.

Dziesti, dziesti uguntiņa, mums vēl tevis vajadzēs, mums vēl tevis vajadzēs.