Leļļu izrāde pasaka “Mazais Jērs”28.12.2020

Ievads pirms pasakas:

Dziesma “Es sakūru uguntiņu”:

Es sakūru uguntiņu tumšajā’i naksniņā, tumšajā’i naksniņā.

Pūtin pūta ziemelītis, saltin sala augumiņš, saltin sala augumiņš.

Uguntiņa saules māsa, sildi manu augumiņ, sildi manu augumiņ.

Sildi manu augumiņu, sargā manu dvēselīt, sargā manu dvēselīt.

Dziesma “Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa”:

Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa,

Ātri, ātri steidzas viņa, rokā zelta pātadziņa.

Ātri, ātri steidzas viņa, rokā zelta pātadziņa.

Pasaka “Mazais Jērs”

Sen senos laikos kādā mazā ciematā pienāca ziema. Kalna pakājē ganījās aitu ganāmpulks. Dažām aitām bija piedzimuši jēriņi. Katru nakti daži gani pavadīja nakti pie ugunskura tērzējot un snaužot, bet vienmēr modri raugoties uz aitu aploku, vai tam neuzglūn gailošas vilku acis.

Kādu vakaru jaunais gans stāvēja pie aploka un pārskaitīja savas aitas. Pirms viņš bija tās saskaitījis, pamanīja, ka viena aitu mamma ir ļoti satraukta un bēdīga. Šīs aitas jērs bija pazudis. Neko darīt, ganam bija jāiet un jāatrod nabaga radījums. Nakts satumsa un vilkiem drīz bija jādodas medībās. Uz stāvas kalnu kraujas malas jērs varēja viegli nokrist un sevi savainot. Puisis lūdza saviem draugiem pieskatīt ugunskuru, bet pats devās meklēt jēriņu.

Mijkrēslī gans varēja redzēt, ka zemākās ganības bija tukšas. Tad viņš nolēma iet pāri nelīdzenajam kalnam. Aiz kalna uzausa mēness, vēl vairāk izceļot ēnas. Jaunais gans klupdams rāpās arvien augstāk. Iet bija ļoti grūti. Elsdams viņš turpināja ceļu ik pa brīdim ieklausoties, vai nesadzirdēs pazudušā jēriņa blēšanu. Puisis neko nesadzirdēja līdz sasniedza šauras kalnu upītes krastu, nogurušās kājas aizķērās un viņš pakrita. Viņš gan nesasitās, bet no iešanas bija tā pārguris, ka vēlējās palikt šeit un nosnausties.

Plaksti paši aizvērās. Varbūt gans bija iegrimis miegā ? To mēs nezinām. Vēlāk saviem draugiem puisis stāstīja, ka ar viņu bija notikušas dīvainas un brīnumainas lietas.

Tālumā viņš dzirdēja jēra blēšanu. Nogurušais gans atvēra acis un skatījās visapkārt. Mēness bija paslēpies, un tas liedza ieraudzīt netālo mirgošanu.  Jaunais gans gar kraujas malu ieraudzīja bēgļa pēdas. Ar vienu lēcienu viņš bija pāri upītei un redzēja, ka šīs pēdas ir no mirdzoša zelta. Viņš gāja pa tām. Soļi kļuva viegli un priecīgi. Šķita, ka kājas pašas nes uz priekšu. Uz augšu, uz augšu! Viņš kāpa pa mirdzošajām trepēm augšup, līdz jutās kā mākonis debesīs. Drīz likās, ka varētu aizsniegt zvaigznes, kuras apmirdzēja viņa matus un drēbes. Te, starp zvaigznēm, trepes beidzās un gans stāvēja zelta vārtu priekšā.

Visapkārt bija kluss, bet tad aiz vārtiem atkal atskanēja jēra blēšana. Tā nebija izmisuša, pazuduša jēriņa balss, bet patiesi laimīgs blējiens. Viņš pacēla vārtu bultu un pārkāpa pār slieksni. Jaunais gans ienāca skaistā pagalmā, kuru apgaismoja divpadsmit lieli spīdekļi. Vai tās bija zvaigznes? Gans to nevarēja pateikt. Viens varens spīdeklis atradās pašā vidū. Zem tā zelta stariem sēdēja kāda teiksmaina kundze. „Nama māte”, nodomāja gans. Viņas apmetnis bija tumši zils un kleita – sarkana. Pie kājām tai bija dziļš avots, kas izstaroja sudrabainu gaismu. Pie avota stāvēja puiša jēriņš. Nama māte ķemmēja viņa vilniņu, paņemdama vismīkstākās šķipsniņas labai dzijai. Jēriņš apmierināts pieglaudās viņas rokām un ik pa brīdim pateicībā jauki un priecīgi ieblējās.

Jaunais gans šeit jutās kā nelūgts viesis. Viņš noņēma cepuri un samulsumā ņurcīja to rokās. Kā gan viņš varētu aiznest jēriņu no šīs brīnišķīgās vietas? Nama māte paskatījās uz puisi laipni un aicinoši. Tad gans piegāja pie jēriņa un to noglaudīja.

• Es drīz beigšu sukāt tavu jēriņu,- sacīja kundze.
• Kā viņa zina, ka tas ir mans?, – izbrīnīti domāja gans un viņa sirds bija pilna pārsteigumu.
• Redzi, – viņa pienāca tuvāk un maigi sacīja – es darinu mazu krekliņu savam bērniņam. Tas būs visskaistākais krekliņš visā pasaulē! – viņa to pacēla un pasmaidīja. Krekliņš gaismā mirgoja ar sudraba un zelta pavedieniem, tajā bija iestrādāts sarežģīts raksts, bet apkaklīte apdarināta ar zvaigznēm.
• Taču tam būs jāiztur arī aukstums,- laipnā kundze turpināja, -un šis mīļais, mazais jēriņš atnāca padalīties ar savu vilniņu. Tā ir tik balta un mīksta! Kad es ieaudīšu to krekliņā, manam bērniņam tajā būs ļoti silti.
• Jūsu bērnam jābūt visskaistākajam visā pasaulē!- jaunais gans nomurmināja ar acu kaktiņu paraugoties uz jauko, piemīlīgo sievietes seju.
• Jā, puis,- viņa maigi sacīja, tad atkal pasmaidīja un, beigusi darbu, nolika adatu. – Tagad ņem savu jēriņu un ej atpakaļ. Viņa māte būs priecīga to atkal redzēt.

Gans paņēma jēriņu rokās un negribīgi grasījās iet.

• Vai es drīkstēšu redzēt šo bērnu? Visskaistāko bērnu pasaulē?- viņš jautāja.
• Drīz es viņu aizvedīšu uz Betlēmi,- viņa atbildēja, -tu drīksti nākt un apraudzīt viņu tur!

Jaunā gana seja nobālēja. – Betlēme taču ir tik tālu! – viņš sacīja. – Tuvojas ziema un pasaule ir tik tumša. Baidos, ka es neatradīšu ceļu.

• Nezaudē ticību!- sacīja daiļā kundze, paņemot svecē gaismu no lielā zelta spīdekļa, kas karājās virs viņas galvas.
• Ņem šo gaismu, ko es tev sniedzu! Tā nekad tevi nemaldinās. Ej, saki saviem draugiem, lai viņi pievienojas tev ceļā uz Betlēmi skatīt šo visskaistāko bērnu. Jūsu soļus vadīs mana mazā gaisma, tieši tāpat kā nākamajos laikos cilvēkus vadīs šis bērns, kuru sauks PASAULES GAISMA.

Jaunais gans paņēma sveci vienā, bet jēriņu otrā rokā un gāja projām. Vārti aizvērās un viņš kāpa lejup pa zelta kāpnēm. Uz pēdējā pakāpiena ganam paslīdēja kāja un jēriņš izkrita no rokām. Puisis to redzēja lecam pāri upītei un pazūdam tumšajā naktī. Tad arī viņš pārlēca pāri straumei, lai tam sekotu. Šajā mirklī puisis attapās, ka nav arī sveces, bet visdīvainākais bija tas, ka gaisma bija ar viņu. Viņš brīnījās, ka spožais stars aizveda tieši atpakaļ pie ugunskura un pārējiem ganiem.

• Kur tu biji?- viņi noprasīja. – Tavs jēriņš jau labu laiku ir atradies!

Tad jaunais gans izstāstīja savu stāstu. Viņš bija aizmirsis dažus sīkumus, jo tas viss likās kā sapnis. Viņš izstāstīja draugiem par visskaistāko bērnu pasaulē. Viņi devās to apraudzīt un gaisma viņus droši veda uz Betlēmi.

Jā, visi gani gāja un arī mazais jēriņš gāja tiem līdz.

Nobeigums pēc pasakas:

Dziesma “Pasaciņa gulēt iet”:

Pasaciņa gulēt iet, aizver savas acis ciet.

Guli tu, guli tu, aizver Dieva actiņas.

Dziesma “Dziesti, dziesti uguntiņa”:

Dziesti, dziesti uguntiņa, mums vēl tevis vajadzēs.

Dziesti, dziesti uguntiņa, mums vēl tevis vajadzēs, mums vēl tevis vajadzēs.