Leļļu izrāde pasaka “Lieldienu dārzs”12.04.2021

Ievads pirms pasakas:

Dziesma “Es sakūru uguntiņu”:

Es sakūru uguntiņu tumšajā’i naksniņā, tumšajā’i naksniņā.

Pūtin pūta ziemelītis, saltin sala augumiņš, saltin sala augumiņš.

Uguntiņa saules māsa, sildi manu augumiņ, sildi manu augumiņ.

Sildi manu augumiņu, sargā manu dvēselīt, sargā manu dvēselīt.

Dziesma “Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa”:

Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa,

Ātri, ātri steidzas viņa, rokā zelta pātadziņa.

Ātri, ātri steidzas viņa, rokā zelta pātadziņa.

Pasaka “Lieldienu dārzs”

Sensenos laikos dzīvoja zēns, vārdā Dāvis, un viņam bija savs dārzs. Viņam patika tur strādāt kad vien viņš varēja, jo Dāvis zināja, ka dārzā vai pļavā aiz dārza sētas ciemojas un spēlējas dzīvnieki un putni. Pļavā dzīvoja truši, laku peles un viens liels, brūns zaķis, kurš bija Dāvim īpašs draugs. Kādā pavasara dienā Brūnais zaķis atrada Dāvi nelaimīgu sēžam pie sētas.

-“Kas noticis, mans draugs?” jautāja Brūnais zaķis.

-“Es esmu nelaimīgs, jo esmu smagi strādājis, lai izveidotu šo Lieldienu dārzu  ‘’ atbildēja Dāvis, “es esmu izveidojis skaistu laukumiņu ar narcisēm, taču tās neveras vaļā, bet Lieldienas jau pie durvīm.”

-“Vai tu esi pajautājis viņām, kāpēc tās neveras, mans draugs?” jautāja Brūnais Zaķis.

-“Jā, esmu un viņas atbildēja, ka tas ir aukstā vēja dēļ” atbildēja Dāvis.

-“Vai tu esi pajautājis vējam, kāpēc tas tik auksts?” jautāja Brūnais Zaķis.

-“Jā, un viņš teica – tāpēc, ka liels, pelēks mākonis ir priekšā saulei”.

-“Un vai tu esi lūdzis lielo, pelēko mākoni paiet malā, mans draugs?” jautāja Brūnais Zaķis.

-“Jā, esmu,” atbildēja Dāvis,” taču viņš ir pārāk augstu, lai mani sadzirdētu.”  “Neskumsti,” teica Brūnais Zaķis, “es tev pateikšu, kas jādara. Uzglezno sauli un noliec un noliec pie narcisēm – tā viņas sasildīs.”

Tad Dāvis aizgāja sameklēt papīru un otu. Vispirms viņš no papīra izgrieza apli – tik apaļu kā saule un uzgleznoja labāko zīmējumu, kādu vien varēja. Viņš nokrāsoja debesis tik zilas un sauli tik zeltainu, ka tā burtiski mirdzēja. Īstam karstumam viņš vēl pievienoja sarkano krāsu un zīmējums bija pabeigts. Viņš nolika mirdzošo sauli zemē blakus narcišu dobei un iegāja iekšā paēst vakariņas.

Tajā vakarā lielais, pelēkais mākonis augstu debesīs bija ļoti pārsteigts. Viņš zināja, ka saule jau bija devusies gulēt. Taču, kad viņš paskatījās uz leju, tālu zem viņa tumsā spīdēja vēl viena saule.

-“Nu, nu,” viņš sacīja pats sev, “kas tad tas? Nekad neesmu redzējis, ka saule spīdētu naktī. Man tas jāredz tuvāk.”  Un pelēkais mākonis nāca tuvāk un tuvāk zemei.

Kad pienāca rīts, saule joprojām spīdēja, bet lielais, pelēkais mākonis ar savu apmulsumu debesis joprojām darīja tumšas. Parādījās agrā vēja pūsma un mākonis tai jautāja:

-“Saki man, vēja pūsma, kāpēc šodien uz zemes spīd saule?”

Tad vēja pūsma izstāstīja mākonim par Dāvi, narcisēm un zēna centieniem tās izplaucēt. Mākonis brīdi apdomājās un sacīja:

-“Es gribētu kaut kā palīdzēt. Man nav siltuma, taču es zinu, ka puķēm patīk lietus.”

Un mākonis sāka līt. Viņam tas sagādāja prieku. Tā kā viņš bija ļoti liels, tad nevarēja vien beigt un lija visu dienu. Krāsas zīmējumā no lietus sāka pazust, izplūst un sajaukties, līdz izveidojās varavīksne. Tā pamazām no papīra izplūda zemē, atstājot papīru baltu. Mākonis, kurš nu jau vairs nebija tik liels un pelēks, neko nemanīja, jo bija noguris no ilgās līšanas devās pāri kalniem ievelties gultā.

Nakts klusumā un mierā Mēness Dāma devās pastaigā, neatlaidīgi raugoties savas skaistās sejas atspulgā peļķēs, kuras bija palikušas pēc lietainās dienas. Viņa nepamanīja, ka katra narcise jau atvērusi divas ziedlapiņas.  Viņa nepamanīja, ka Brūnais Zaķis staigā apkārt ar noslēpumainu sejas izteiksmi. Viņa arī nepamanīja balto papīra lapu, kas tagad Dāvja dārzā spīdēja kā mēness. Varbūt viņa nodomāja, ka tas ir vēl viens viņas sejas atspulgs. Un tā viņa aizgāja.

Putni jau ar dziesmām tricināja gaisu, kad Brūnais Zaķis ielēca Dāvja dārzā, nesot sev līdzi grozu. Viņš pacēla apaļo papīra mēnesi, pasita padusē, tad pameklēja grozā ko īpašu un nolika starp narcisēm. Zelta saulstars pārlija pār zemi un silta, maiga vēja pūsma klejoja apkārt. Zaķis pieliecās pie katras puķes un čukstēja:

-“Mosties! Saule ir uzlēkusi.”

Kad Dāvis pamodās, viņš paskatījās pa logu uz savu Lieldienu dārzu. Ar prieku viņš ieraudzīja, ka narcises ir uzziedējušas.  Bet kur ir mans saules zīmējums? Viņš noskrēja pa kāpnēm, ģērbies pidžamā, lai paskatītos uz to. Zīmējumu viņš neatrada, bet atrada kaut ko citu. To viņš pie brokastīm parādīja mammai un tētim.

-“Lieldienu ola!” tie iesaucās, “un uz vienas tās puses ir saule, uz otras mēness! Priecīgas Lieldienas, Dāvi!” teica mamma un tētis.

Nobeigums pēc pasakas:

Dziesma “Pasaciņa gulēt iet”:

Pasaciņa gulēt iet, aizver savas acis ciet.

Guli tu, guli tu, aizver Dieva actiņas.

Dziesma “Dziesti, dziesti uguntiņa”:

Dziesti, dziesti uguntiņa, mums vēl tevis vajadzēs.

Dziesti, dziesti uguntiņa, mums vēl tevis vajadzēs, mums vēl tevis vajadzēs.

Rūķīts

Mazs rūķīts iet un iet,

Un iedams līksmi dzied,

Pārakmentiņiem lec,

Lai brīnas jauns vai vecs,

Un tad tam jāapstājas

Un jāatpūtina kājas.

Labdien bērni!

Es nāku atkal ar savu kārumiņu. Katram šodien rozīnīte spēkam un miedziņam.