Leļļu izrāde pasaka “Bišu draugs”08.06.2021

Ievads pirms pasakas:

Dziesma “Es sakūru uguntiņu”:

Es sakūru uguntiņu tumšajā’i naksniņā, tumšajā’i naksniņā.

Pūtin pūta ziemelītis, saltin sala augumiņš, saltin sala augumiņš.

Uguntiņa saules māsa, sildi manu augumiņ, sildi manu augumiņ.

Sildi manu augumiņu, sargā manu dvēselīt, sargā manu dvēselīt.

Dziesma “Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa”:

Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa,

Ātri, ātri steidzas viņa, rokā zelta pātadziņa.

Ātri, ātri steidzas viņa, rokā zelta pātadziņa.

Pasaka “Bišu draugs”

Sensenos laikos dzīvoja Karalis un Karaliene, kuri valdīja brīnišķīgā karaļvalstī.  Bet, no visām brīnišķīgajām lietām, kuras šeit bija, neviena nebija tik skaista, kā viņu vienīgā meita, kuru viņi ļoti, ļoti mīlēja. Kādu dienu, kad viņa, spēlējās ar bumbu dārzā, draiskulīgais vējš saķēra bumbu un aizsvieda to pāri pils mūrim. Princese nedrīkstēja atstāt pils pagalmu, bet lielajā izmisumā viņa atvēra dārza vārtus un skrēja meklēt bumbu. Kopš tā laika neviens nav meiteni redzējis. Karalis un Karaliene sūtīja vēstnešus meklēt bērnu, taču meitene nebija atrodama. Karaļpāris ļoti noskuma. Katru gadu Princeses Dzimšanas dienā tika sūtīts taurētājs pūst tauri pie pils vārtiem un sludināt, ka pusi karaļvalsts dabūs tas, kurš atradīs Princesi.

Pagāja daudzi gadi. Pienāca Princeses sešpadsmitā dzimšanas diena. Taurētājs stāvēja pie vārtiem un sludināja savu ziņojumu. To dzirdēja jauns ubagzēns, kurš pacietīgi sēdēja ar savu bļodu. Zēns bija klibs un varēja paiet tikai ar lielām grūtībām. Kad viņš dzirdēja taurētāja vēsti par Princesi, viņš sajuta sevī karstu vēlēšanos to atrast. Tā viņš devās ceļā plašajā pasaulē.

Iešana ar koka kruķi bija ļoti nogurdinoša. Drīz viņš apsēdās meža stūrī atpūsties. Viņš atspieda muguru pret koka stumbru un raudzījās augšup koka zaros. Kādā zarā vējš plandīja baltu lentu. “Izskatās jauki”, puisis nodomāja. Uz pleca uzlaidās bite. “Es priecājos tevi redzēt”, teica bite uztrauktā balsī. “Mēs, visas bites, esam ļoti noraizējušās. Mežstrādnieks tīra mežu un viņš piesēja balto lentu pie mūsu koka. Šajā kokā ir mūsu mājoklis un mūsu mazie bērniņi. Baltā lenta nozīmē, ka šis koks ir jānozāģē. Ai, ko lai mēs darām?”  “Neskumstiet”, teica jaunais ubagzēns, “es paglābšu jūsu koku”. Viņš nosēja balto lentu un piesēja to blakus koka zaram.  “Mežstrādnieks nozāģēs šo koku jūsējā vietā”, teica zēns bitēm.  Bites, protams, bija ļoti sajūsminātas un vienisprātis, ka baltā lenta tagad izskatās jauki. Viņas piepildīja zēna kausu ar medu un viņš atspirdzis turpināja ceļu.

Viņš vēl nebija sasniedzis otru meža malu, kad uzmanību piesaistīja daudzu bišu zumēšana. Zēns sekoja skaņai un nonāca pie ozola. Bišu strops bija nokritis no koka, gulēja zemē un bites bija izmisumā.  “Kuš, kuš”, sacīja klibais puisis, “es izglābšu jūsu mājokli no briesmām”. Viņš pacēla stropu un droši novietoja starp diviem zariem.  “Tagad tas vairs nenokritīs”, viņš sacīja, satverdams savu kruķi un turpināja ceļu.

Pārgājis pār kalnu, kalna pakājē viņš nonāca pie upes. Upmalā kaķēns ar kaut ko spēlējās zālē, tas riņķoja un griezās. Zēns piegāja tuvāk un ieraudzīja brīnišķīgu biti, apvēlušos uz muguras netīrumos , kura cīnījās uz dzīvību un nāvi. Uzmanīgi zēns novietoja zaru bites tuvumā, pie kura tā varētu pieķerties. Bite uzrāpās uz zara un nopurināja no spārniem putekļus.

“Es esmu Karaliene – Bite”, viņa sacīja,   ‘’un tu esi tas jaukais zēns, kurš izglāba vienu bišu mājokli no mežstrādnieka un otru mājokli no tā, ka dzīvnieki to varētu sabradāt. Pastāsti, lūdzu, man, ko tu šeit dari”.

Klibais ubagzēns izstāstīja viņai, ka cer atrast pazudušo Princesi, bet nav ne jausmas, kur to meklēt.

Varbūt es tev varu palīdzēt”, sacīja Karaliene – Bite, “viena laipnība tiek atalgota ar otru. Tagad klausies. Princese skrēja pakaļ savai bumbai, kura ieripoja Apburtajā Mežā un tika pārvērsta par akmeni. Meža rūķi uzbēra pār viņu kalnu un kopš tā laika viņa tur guļ. Seko man!” To pateikusi,

Karaliene – Bite izpleta spārnus un lidoja uz ziemeļiem. Zēns sekoja, līdz atradās  tumša meža malā.  “Ej taisni cauri mežam”, sacīja Karaliene – Bite.  “Tu nedrīksti skatīties uz leju, citādi pārvērtīsies par akmeni. Skaties uz mākoņiem un uz saules gaismu, līdz nonāksi pie kalna. Tur tu būsi drošībā. Noplūc visas puķes kalna virsotnē un tad aizvāc zemi, kura klāj Princesi”.

Iet caur mežu bija nogurdinoši, taču zēns neatlaidīgi skatījās augšup, līdz sasniedza kalna virsotni. Tā bija pārklāta ar baltiem ziediem. Tos viņš noplūca un sāka aizvākt zemi. Viņš bija noguris un klibā kāja sāpēja. Viņš ar kruķi raka zemi un rausa to projām ar rokām. Viņš pūlējās un pūlējās līdz norietēja saule. Zēna rokas asiņoja, rokas un kājas sāpēja.  Viņš nojauta, ka nav pietiekoši daudz spēka, lai aizvāktu prom zemes kalnu, kurš klāja Princesi. Bezcerībā un izmisumā zēns raudāja un lielas asaras ritēja pār viņa vaigiem.  Viņš nokrita un cieši aizmiga, sapņojot par skaisto, jauno Princesi.

Tā kā bites ir visur un dzird visu, tad ziņa par ubagzēna bēdīgo stāvokli sasniedza Karalieni – Biti. “Laipnība tiek atalgota ar laipnību”, viņa sacīja un deva rīkojumu visiem pasaules bišu mājokļiem –visām bitēm doties palīgā zēnam. Visu nakti gaiss bija pilns zumēšanas. Bites lidoja uz kalnu cauri Apburtajam Mežam, pildīja mazus kausiņus pie savām kājām ar zemi un nesa prom. Kamēr zēns gulēja, bites lidoja šurpu turpu un no rīta kalns bija nonests. Uz Kailās zemes gulēja Princese un viņu rotāja zēna noplūktie ziedi.  Ubagzēns neatlaidīgi skatījās uz Princeses seju un izjuta patiesi dziļu mīlestību – viņa bija tik ļoti skaista. Bet viņa joprojām bija apburtā akmens Princese.

“Lauz burvestību”, sacīja Karaliene – Bite, Princesei jāsaņem skūpsts no Prinča”. Atkal zēns bija izmisumā. “Ko mēs darīsim?” viņš sauca. “Es neesmu Princis. Man nav kroņa”.

“Laipnība tiek atalgota ar laipnību”, sacīja Karaliene – Bite un nodejoja savādu mazu deju. Parādījās bišu pūlis un sauca klibajam ubagzēnam: “Tev ir Prinča Sirds, tu saņemsi arī Prinča kroni!”  Bites uzlika zēnam galvā saulainu, zeltainu vaska kroni. Tas bija skaisti izveidots ar sarežģītiem griezumiem un izskatījās tieši piemērots Karaļa dēlam.  Zēns ar kroni noskūpstīja Princesi. Viņa pamodās un pasmaidīja.

“Es jūs aizvedīšu uz mājām, uz Karaļa pili”, sacīja Karaliene – Bite. “Ņemiet līdzi baltos ziedus, katrs puķu pušķi un kad jūs tos iznesīsiet cauri Apburtajam Mežam, Meža burvestība zudīs uz mūžīgiem laikiem.

Visā zemā valdīja liels prieks, kad Princese atgriezās.  Klibais ubagzēns tika laipni sagaidīts un Karalis atdeva viņam pusi karaļvalsts. Zēns lūdza karalim Princeses roku. Laulību dienā Karaliene – Bite bija goda viesis. Viņa atnesa īpašu laulību dāvanu – zābaku no mirdzoša zelta vaska.  Kad Princis to uzvilka klibajā kājā, tā kļuva vesela un stipra. Kopš tā laika, kur vien viņš gāja pasaulē, viņu pazina kā Bišu draugu.

Nobeigums pēc pasakas:

Dziesma “Pasaciņa gulēt iet”:

Pasaciņa gulēt iet, aizver savas acis ciet.

Guli tu, guli tu, aizver Dieva actiņas.

Dziesma “Dziesti, dziesti uguntiņa”:

Dziesti, dziesti uguntiņa, mums vēl tevis vajadzēs.

Dziesti, dziesti uguntiņa, mums vēl tevis vajadzēs, mums vēl tevis vajadzēs.

Rūķīts

Mazs rūķīts iet un iet,

Un iedams līksmi dzied,

Pārakmentiņiem lec,

Lai brīnas jauns vai vecs,

Un tad tam jāapstājas

Un jāatpūtina kājas.

Labdien bērni!

Es nāku atkal ar savu kārumiņu. Katram šodien rozīnīte spēkam un miedziņam.