Leļļu izrāde pasaka “Aizmāršīgais Gusts”27.04.2021

Ievads pirms pasakas:

Dziesma “Es sakūru uguntiņu”:

Es sakūru uguntiņu tumšajā’i naksniņā, tumšajā’i naksniņā.

Pūtin pūta ziemelītis, saltin sala augumiņš, saltin sala augumiņš.

Uguntiņa saules māsa, sildi manu augumiņ, sildi manu augumiņ.

Sildi manu augumiņu, sargā manu dvēselīt, sargā manu dvēselīt.

Dziesma “Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa”:

Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa,

Ātri, ātri steidzas viņa, rokā zelta pātadziņa.

Ātri, ātri steidzas viņa, rokā zelta pātadziņa.

Pasaka “Aizmāršīgais Gusts”

Tas atgadījās toreiz, kad mežs bija izrotājies burvīgi zilajās krāsās. Šķita, ka zilās vizbulītes gatavojas kādiem lieliem svētkiem.

Reiz kāda meitenīte, kura dzīvoja kopā ar māmiņu un tēti mājiņā meža ielokā, teica māmiņai:

-“ Māmiņ, vai es drīkstu aiziet salasīt zilās vizbulītes?”

-“Protams”, sacīja māmiņa, “bet pielūko, ka esi atpakaļ uz pusdienām”.  Un viņa iedeva meitiņai groziņu ar pāris cepumiem tajā.

Saules stari sildīja, putni vīteroja savas dziesmas. Meitenīte nonāca meža noriņā pie zilajām vizbulītēm.  Pirms viņa sāka tās plūkt, meitenīte nolēma apēst cepumus un apsēdās zem koka. Pēc neilga laika viņa izdzirdēja skaļu troksni: “Bū – hu – hu – hū! … Bū – hu – hu – hū!”  Meitenīte paskatījās uz augšu un koka zaros ieraudzīja rūgti raudošu mazu vāverēnu.

-“ Kas noticis, mazo vāverēn?” jautāja meitenīte.

– “Bū – hū – hū – hū…!” raudāja vāverēns. “Esmu tikko pamodies no ziemas miega, bet nevaru atrast savus riekstu krājumus. Esmu ļoti izsalcis!”

-“Kur tu paslēpi savus riekstus, mazo vāverēn?” jautāja meitenīte.

-“Es paslēpu koka dobumā”, atbildēja vāverēns “bet es nevaru atcerēties, kurā kokā”.

-“Labi, nāc lejā”, sacīja meitenīte, mierinot vāverēnu, “nāc, pacienājies ar cepumiem. Es palīdzēšu tev atrast riekstus”.

Vāverēns pastāstīja, ka viņa vārds ir Gusts. Meitenīte un Gusts sēdēja saulītē un abi draudzīgi skrubināja cepumus. Pa taku lēca Zaķa kundze.

-“Atvaino, Zaķa kundze,” sacīja meitenīte, “mans draugs Gusts ir tikko pamodies no ziemas miega un viņš nevar atrast savus riekstu krājumus. Viņš ir ļoti izsalcis. Vai tu nezini kādu koku ar dobumu tajā?”

-“Nu, protams! Ak tu, tētīt! Es zinu. Jūs sekojiet man un es parādīšu koku.”

Zaķa kundze, meitenīte un Gusts skrēja pa meža taku. Viņi nonāca pie gara bērza un Zaķa kundze ielēca kazenāju biezoknī, kas auga apkārt bērza stumbram. Tajā pašā mirklī viņa parādījās kopā ar saviem pieciem zaķēniem, kuri stāvēja cits aiz cita.

-“Iepazīstieties ar manu ģimeni,” viņa lepni sacīja, “mūsu ala sākas šī koka dobumā, bet es domāju, ka neviens no mums nav redzējis nevienu riekstu krājumu, vai ne, mani mīlulīši?”

Visi zaķēni purināja savas galviņas un tricināja ūsiņas.

-“Nē,” nopūtās vāverēns Gusts,” es esmu pārliecināts, šī nav tā vieta. Šis dobums ir pārāk zemu. Bet paldies, ka iepazīstināji ar savu ģimeni!” un pagriezās, lai ietu.

-“Labdien, labdien, labdien!” dziedāja mazs putniņš kazenājos.

-“O! Zīlīte, Tom!” sacīja meitenīte, “varbūt tu vari mums palīdzēt. Mans draugs Gusts ir tikko pamodies no ziemas miega un viņš nevar atrast savus riekstu krājumus. Viņš ir tik izsalcis! Vai tu nezini kādu koku ar dobumu tajā?”

-“Bet ne tik zemu.” piebilda Gusts.

-“Nu, protams! Ak tu tētīt, es zinu! Sekojiet man, es jums parādīšu.”

Un zīlīte –Toms lidoja tieši virs viņu galvām no zara uz zaru. Drīz viņi nonāca pie liela kastaņkoka. Toms pazuda mazā kastaņkoka dobumā tieši virs meitenītes galvas. Gandrīz tajā pašā mirklī parādījās divi putniņi – divas zīlītes, kuras nolaidās uz zariņa.

-“Iepazīstieties ar manu sievu,” lepni sacīja Toms, “viņa patreiz sēž uz astoņām brīnišķīgām olām mūsu omulīgajā mājā. Bet, es baidos, ka neviens nav ievērojis šeit riekstu krājumus.”

-“Bet paldies, ka tu mūs iepazīstināji ar savu jauko sievu,” piebilda meitenīte un devās projām.

Kaimiņkokā atskanēja ass troksnis:”Rat – a – tat – tat!”  Zīlīte Toms paskatījās augšup.

-“Klau, tas ir dzeņa kungs. Jūs varētu palūgt palīdzību viņam. Viņš zin visu par visiem koka dobumiem mežā.”

-“Atvaino, Dzeņa kungs,” sacīja meitenīte, “mans draugs Gusts ir tikko pamodies no ziemas miega un viņš nevar atrast savus riekstu krājumus. Viņš ir ļoti izsalcis. Vai tu nezini koku ar dobumu tajā?”

-“Bet ne tik zemu.” Piebilda Gusts.

-“Nu protams, ak tu tētīt, es zinu. Jūs sekojiet man, bet ļoti ātri.” Dzenis metās starp kokiem un meitenīte un Gusts drāzās aiz viņa. Viņi bija gandrīz bez elpas, kad sasniedza vecu priedi. Dzeņa kungs pieķērās augstu pie koka mizas un savu garo knābi iebāza lielajā dobumā. No tumsas parādījās pieci atvērti knābīši un Dzeņa kungs pabaroja pēc kārtas katru no tiem.

-“Iepazīstieties ar maniem bērniņiem!” viņš sacīja lepni. Viņi ar katru dienu kļūst ēdelīgāki, bet viņi noteikti nevarētu būt apēduši tavus riekstus. Man par to nav ne mazāko šaubu, Gust! Bet tagad atvainojiet, man jāsagatavo nākošā maltīte.” Un Dzeņa kungs aizlidoja.

Meitenīte un Gusts grūtsirdīgi nopūtās un apsēdās, apdomājot, ko darīt tālāk. Liels putns spīdīgām, melnām spalvām nolaidās uz zara virs viņu galvām. Viņš meitenīti un Gustu vēroja ar vērīgām acīm un klausījās katrā viņu vārdā. Abi draugi putnu neievēroja, līdz tas sacīja:

-“Ziniet, ko es darītu. Es pajautātu Gudrajai Pūcei – viņa zin par visu, kas notiek šajā mežā. Sekojiet man!”

-“O, Paldies tev, Kraukļa kungs!” sauca meitenīte, kad Kraukļa kungs viegli pacēlās spārnos.

Krauklis aizveda viņus pie varena ozola pašā meža vidū. Dobums bija tik liels, ka meitenīte un Gusts varēja tajā iekāpt. Tumsā sēdēja Gudrā Pūce. Viņas acis bija aizvērtas un šķita, ka viņa ir gandrīz aizmigusi.

-“Labdien!” čukstēja meitenīte, “Mans draugs Gusts ir tikko pamodies no ziemas miega un viņš nevar atrast savus riekstu krājumus. Viņš ir ļoti izsalcis. Vai tu nezini kādu koku ar dobumu tajā?”

-“Ļoti augstu,” piebilda Gusts.

Gudrā Pūce piemiegusi acis mirkšķināja tās, bet neteica nevienu vārdu. Pēc ilga laika viņa dziļi ievilka elpu un atvēra vienu aci:

-” Muļķīgie vāverēni,” viņa rājās, “vienmēr aizmirst – tu esi jau septītais vāverāns šajā pavasarī.”

Gusts mirkšķināja acis un bija nokautrējies. Gudrā Pūce atkal nopūtās:

-“Meklē slaidajā, garajā gobā meža stūrī”. Viņa izbužināja savas spalvas un, ievilkusi knābi tajās, gatavojās gulēt. Aizverot acis, viņa miegaini piebilda:

-” Daudzus labu lietu krājumus var atrast augstu.”

Abi draugi nočkstēja Pūcei “paldies” un devās projām.

-“Ai!” sacīja meitenīte Gustam, “garā goba ir tā, zem kuras mēs ēdām cepumus.”  Un abi draugi smējās. Viņi atskrēja atpakaļ uz zilo vizbulīšu noru un Gusts uzdrāzās gobā. Viņš skrēja augšup un augšup – tik augstu, ka meitenītei vajadzēja stipri atliekt galvu, lai ieraudzītu Gustu. Vāverēns lēca un šūpojās zaros. Dažbrīd likās, ka viņš ielec mākonī, kurš peld zilajās debesīs. Meitenītei apreiba galva un viņa atlaidās guļus starp zilajām vizbulītēm, lai atpūstos. Saule sildīja viņas seju un meitenīte uz brīdi aizvēra acis. Kad viņa atkal tās atvēra, viņa sajūsminājās par dažādajām mākoņu formām debesīs.

Pēkšņi viņa pielēca kājās. Kas tas varētu būt? Jā, protams Gusts. Augstu starp mākoņiem viņš leca, kūleņoja, brīžiem it kā pats ietīdamies tajos. Uz brītiņu viņš apstājās, izstiepa ķepu un pamāja meitenītei. Meitenīte laimīgi smējās, redzot Gustu priecājoties, kūleņojot un it kā peldot mākoņos.

Tad viņa satrūkās, jo atcerējās, ka gribējusi salasīt zilās vizbulītes un, ka viņai ir jāpaspēj uz pusdienām. Steidzīgi meitenīte saplūca zilās vizbulītes un sniedzās pēc groziņa. Viņai par pārsteigumu tas bija pilns ar riekstiem.

-“Tas taču nav sapnis,” meitenīte domāja, ieejot mājas pagalmā. Arī māmiņa bija pārsteigta, ieskatoties grozā.

-“Kas tad tas, meitiņ?” viņa sacīja. Rieksti pavasarī? Kur tu tos atradi?”

-“Ai, labi,” sacīja meitenīte “tas ir garš stāsts.”

Nobeigums pēc pasakas:

Dziesma “Pasaciņa gulēt iet”:

Pasaciņa gulēt iet, aizver savas acis ciet.

Guli tu, guli tu, aizver Dieva actiņas.

Dziesma “Dziesti, dziesti uguntiņa”:

Dziesti, dziesti uguntiņa, mums vēl tevis vajadzēs.

Dziesti, dziesti uguntiņa, mums vēl tevis vajadzēs, mums vēl tevis vajadzēs.

Rūķīts

Mazs rūķīts iet un iet,

Un iedams līksmi dzied,

Pārakmentiņiem lec,

Lai brīnas jauns vai vecs,

Un tad tam jāapstājas

Un jāatpūtina kājas.

Labdien bērni!

Es nāku atkal ar savu kārumiņu. Katram šodien rozīnīte spēkam un miedziņam.