Dzejoļa “Aug koks tik liels un stalts” vārdi un kustības28.10.2020

Aug koks tik liels un stalts

Un tanī ābolītis skaists.

Tam vaigi miegā sārtojas

Un smaidā mutīte tam paveras.

Mazs bērns pie koka nāk

Un ābelīti lūgties sāk:

“Ak ābolīti zemē nāc

Un manu sirdi priecēt sāc.”

Bet ābols guļ un nekustas.

Te saulīte aiz mākonīša veras

Un uzsākt savus dienas darbus ķeras

“Ak, mīļo saulīt, dari tā, lai ābols iekrīt manā rociņā!”

Met ābolītim saule staru

To maigi glāsta, mīļi skūpsta. Bet ābols guļ, nu ko lai daru?

Te putns atlido, uz zara sēžas

“Ak mīļo putniņ, dziedi dziesmu tā, lai ābols iekrīt manā rociņā!”

Ver putns knābi: Dziesma skan!

Bet ābols guļ, un nekust gan.

Tad atbrāž vējš ar elpu skarbu

Un uzsāk savu vēja darbu.

Vējš piepūš baigus savus vaigus

Un abos sānos iežmiedz delnus.

Vējš pūš! Un pūš! Tam labi sokas.

Un ābols izbīstas un mostas.

Krīt zemē tieši manā priekšā.

Es laimīgs esmu!

Ņemu to un lieku savā mazā riekšā.

Ņam! Ņam! Ņam!