Bērni05.02.2019

Kad starp vīrieti un sievieti ir mīlestība, tad ir pienācis laiks bērna ieņemšanai. Taču pasaulē daudz kas ir mainījies kopš laika, kad sievietei radās  vēlme valdīt pār vīrieti, jo tad viņa zaudēja mātišķuma instinktu, un tā radās sekss. Māte, kas nododas seksam, precīzi nezina, kad viņa ieņem bērnu.

Daudzi vīrieši cenšas pilnīgot seksa tehniku, diemžēl neapzinoties, ka galvenā bauda ir garīgā mīlestība. Ja bērns ieņemts bez garīgās tuvības, viņā rodas mīlestības trūkuma stress. Tas nozīmē, ka tajā brīdī bērns izjūt bailes, ka viņu nemīl. Diemžēl šīs bailes bērnu var pavadīt visu dzīvi, ja bērns, pieaudzis būdams, neatbrīvos šīs bailes.

Ļoti bieži bērna ieņemšanas brīdis ir pārsteigums, ko nav vēlējušies abi partneri. Kā tad rodas nevēlamā grūtniecība? Sieviete, kas cenšas vīrietim patikt, rīkojas kā amēba, kas ievelk sevī laupījumu. Tā rodas nevēlama grūtniecība. Sieviete var liegties, ka viņa bērnu nav vēlējusies, bet, ja sieviete ļoti vēlas vīrietim izpatikt, tad daba tā ir iekārtojusi, ka viņa burtiski atveras, un grūtniecība iestājas pat ar aizsarglīdzekļiem.

Bērns pirms dzimšanas ierodas šai saulē mīlēt vecākus viņu kļūdu dēļ, jo tikai caur slikto tiek iemantota sirdsgudrība. Ar lielu mīlestību bērns izvēlas sev vecākus, kas sniegs tam galveno, ko tas atnācis meklēt, – grūtības. Atnākot bērna Gars vienmēr ir tīrs, viņa mīlestība pret vecākiem ir milzīga un patiesa.

Gars izvietojas starp tēvu un māti. Viss, ko tēvs domā par māti un dzīvi, un viss, ko māte domā par tēvu un dzīvi, trāpa bērnam kā mērķim – šīs problēmas arī ir bērna Dvēseles stresi.

Pastāv dažādas metodes, kā noteikt, kāda dzimuma bērns piedzims. No mātes ir atkarīga bērna piedzimšana. No tēva ir atkarīgs bērna dzimums. Vīrietis, kas vēlas izpatikt sievietei, rada meitu. Vīrietis, kas vēlas sevi apliecināt jeb izpatikt sev, rada dēlu. Ja abu vecāku vēlme izpatikt ir vienlīdz liela, piedzimst vairāki bērni, piemēram, dvīņi. Ja vīrietis īpaši vēlas patikt sievietei, piedzimst meitas. Ja vīrietis vēlas sev pierādīt, ka viņš ir vīrietis, piedzimst dēli. Ja vīrietis īpaši vēlas apliecināt, ka viņš ir cilvēks, piedzimst dēls un meita.

Vecāku neauglības problēma 

Viena no nopietnākajām problēmām mūsdienās ir neauglība, kad abi vecāki vēlas bērnu, bet viņš nenāk. Pastāv vairāki iemesli, kāpēc bērni nerodas. Mēs nerunāsim par medicīniskiem iemesliem, bet par to situāciju, kad abi vecāki ir fiziski veseli, bet bērnu nav.

Bērni nerodas, ja abi vecāki grib izpatikt tikai sev, ja viņiem ir kauns partnera dēļ. Šādu ģimeni kopā satur darbs, nauda, slava jeb sevis piepildīšana, kas viņiem ir svarīgāka par bērna piedzimšanu. Ļoti bieži tieši slavenībām ir problēmas ar bērnu radīšanu.

Bērni nerodas, ja vēlme izpatikt ir izaugusi par nevēlēšanos. Ja vēlme tiek izkliegta, tad pāris šķiras. Ja tā tiek apspiesta, pāris dzīvo kopā, nejūtot, cik trula un vienmuļa ir dzīve.

Bērni nerodas, ja ir ārpusdzemdes grūtniecība, kas rodas tad, ja sieviete nevēlas šī vīrieša bērnu. Parasti lekcijās, pieminot ārpusdzemdes grūtniecības iemeslus, zālē atskan šalkoņa. Acīmredzot šī problēma ir skārusi ne vienu vien sievieti.

Bērni nerodas, ja meitai ir kauns no mātes, jo tad viņā arvien
dziļāk ir apslēptas viņas ginekoloģiskās problēmas, tostarp slimības. Tātad, ja sievietei ir ginekoloģiskas problēmas, tad ir jāskatās, kādas ir mātes un meitas attiecības.

Bērni nerodas, ja meita mātes priekšā nekad nevar atvērt savu dvēseli. Šādā situācijā meitai dzīvē daudz jācieš. Ja starp māti un meitu ir ļoti sarežģītas attiecības, tad meitai ir liels risks saslimt ar dažādām ginekoloģiskām slimībām, kas, savukārt, traucē apaugļošanās procesā.

Bērni nerodas, ja māte uzskata, ka bērni ir tikai traucēklis un kauns, tad bērnu var meitai nebūt, jo šāds domāšanas veids iespiežas meitas zemapziņā.

Bērni nerodas, ja vecāki cenšas ar bērna palīdzību patikt cits citam. Ir ļoti daudz cilvēku, kas bērnus vēlas tikai tāpēc, lai dāvātu tos otram cilvēkam kā dāvanu, lai izpatiktu. Bērns nav rotaļlieta, un tāpēc, ja bērns to jūt  pirms nākšanas pasaulē, viņš vienkārši nenāk.

Atcerieties, ka bērna Gars pats izvēlas savus vecākus un jau pirms piedzimšanas zina, kāda dzīve viņu sagaida uz zemes, tāpēc nebrīnieties, ja bērns nerodas.

Vecāku ietekme uz bērnu veselību un dzīvi  

Bērns piedzimst uz šīs zemes, lai izlabotu visu, ko vecāki darījuši nepareizi. Parasti, kad  kāds jautā –  kādas mācību  stundas man jāapgūst šīs dzīves laikā, var sev uzdot jautājumu: kas man visvairāk nepatika un nepatīk savos vecākos? Parasti cilvēks bez piepūles atceras savu vecāku sliktās īpašības. Teši šīs īpašības droši vien piemīt arī viņam, iespējams, slēptā formā, un tieši šīs vecāku sliktās īpašības un vecāku pieļautās kļūdas viņam ir jāizprot.

Vecāku rakstura īpašības tiek pārmantotas un nostiprinās bērnos. Bērns ir mācību stunda vecākiem, vecāki ir mācību stunda bērniem.

Visvairāk bērns alkst mīlestības. Ja citādi šo mērķi sasniegt nevar, tad bērns saslimst, jo tādējādi viņš izdiedelē rūpes, t.i., mīlestību. Pavērojiet savus bērnus, ja tie bieži slimo, tad viņiem pietrūkst vecāku mīlestības. Ar slimību bērns signalizē, ka viņš vēlas vairāk uzmanības no vecāku puses. Ja situācija ir tāda, ka vairāk nespējat veltīt laika savam bērnam, tad paņemiet bērnam mājdzīvnieku, ko viņš pats izvēlas. Mājdzīvnieki kompensē mīlestības trūkumu, jo mājdzīvnieks bērnu mīlēs bez nosacījumiem, un bērns mīlēs mājdzīvnieku bez nosacījumiem. Tā ir tīra mīlestība, kas bērnam dod spēku.

Ļoti bieži vecāki vēlas īstenot savus sapņus ar savu bērnu palīdzību. Tā ir vislielākā vecāku kļūda. Tā kā bērns mīl savus vecākus, tad viņš cenšas vecākiem izpatikt. Taču bērnam, iespējams, ir pavisam cits uzdevums un pavisam cits talants, kas būtu jāattīsta. Mīļie vecāki, atcerieties, ka jūsu bērns jau kopš pirmajām dienām ir personība ar saviem uzdevumiem, un jums audzināšana ir jāveic tā, lai viņam palīdzētu risināt savus, nevis jūsu uzdevumus. Bērns atrodas galvastiesu augstāk par jums. Mūsu bērni pieder pie paaudzes, kas nāk pēc mums, ar savu saprātu viņi ir pārāki par mums. Vecāki nespēj noticēt, ka bērni ir gudrāki par vecākiem, bet tā tas tiešām ir.

Vecāku uzdevums nav bērnam pateikt priekšā, kas viņam ir jādara. Mums jācenšas tik lielā mērā, cik vien tas iespējams, parādīt bērnam pasauli un iepazīstināt viņu ar savu dzīves pieredzi. Tālāk jau bērns pats izvēlēsies, vai viņš vēlas atkārtot vecāku kļūdas, vai viņš ir gatavs no tām mācīties.

Ir vecāki, kas vēlas visu izdomāt un izdarīt bērna vietā. Tā ir milzīga kļūda, jo tad bērns saprot, ka viņam ne par ko nav jādomā un ka galvenais viņa uzdevums ir baudīt dzīvi. Vecāku galvenais uzdevums ir bērnam iemācīt būt patstāvīgam. Neaizmirsīsim, ka bērnam ejams savs ceļš.

Pašlaik cilvēce pārdzīvo dvēseles krīzi, citiem vārdiem sakot, mīlestības krīzi. Mātēm nav laika mīlēt bērnus, viņas rosās, lai kļūtu vēl bagātākas. Mātes mīlestības nepietiekamība īpaši atsaucas uz dēliem, jo viņiem ir trauslāks dvēseles veidojums. Tieši mīlestības trūkums ir tas, kas bērnu veicina meklēt narkotikas, jo tās sniedz bērnam to eiforijas stāvokli, kādu bērns saņem no vecākiem, kas viņu mīl.

Meita uz mātes baiļu sienu reaģē citādi. Viņai pašai dvēselē ir mīlestības avots, un, ja māte nodara sāpes, meita ātrāk attālinās, jo viņas dzīve nav atkarīga no mātes.

Ļoti bieži vecāki jautā savam bērnam, kuru no vecākiem viņš mīli vairāk. Bērns jūtas šausmīgi, jo ģenētiski bērns mīl abus vecākus, ja vien vecāki paši nenogalina šo mīlestību. Vecāki, kuri jautā bērnam, ko tu mīli vairāk –  tēti vai mammu, traumē bērna dvēseli. Tāpēc, mīļie vecāki, atcerieties, ka bērns mīl abus vecākus neatkarīgi no viņu trūkumiem.

Visbriesmīgāk bērna dvēseli traumē tiesu procesi, kuros vecāku šķiršanās gadījumā lemj, pie kura no vecākiem bērnu atstāt. Ja vecāki patiešām vairs nevar dzīvot kopā, nepieciešams iekārtot dzīvi tā, lai bērns 50% laika varētu būt pie mātes un 50% laika –  pie tēva. Tad bērns vieglāk pārdzīvo notiekošo situāciju.
Vēl briesmīgāk ir tiem bērniem, kuru vecākiem atņem vecāku  tiesības. Sociālie darbinieki ir izbrīnīti, ka bērni ir gatavi dzīvot pusbadā un netīrībā, lai tikai būtu kopā ar savu ģimeni.

Viena no problēmām ģimenē ir tā, ka vecāki cenšas bērna dzīvi vadīt. Vecāki izdomā, kādā pulciņā bērns piedalīsies ārpus stundām un kādā skolā mācīsies. Vārdu sakot, saplāno bērna dzīvi. Protams, vecāki grib, lai bērns neatkārtotu viņu kļūdas, lai visu darītu pareizi. Tādējādi gan bērnam, gan vecākiem ir viens un tas pats mērķis. Ja abas puses to saprastu, tad vecāki nepiespiestu bērnu darīt visu, ko viņš paveiks tik un tā. Piespiešana izraisa protestu, un brīnišķīgais mērķis pārvēršas savā pretpolā.

Vecāki mēdz nodarīt saviem bērniem pāri, arī īpaši rūpējoties par tiem. Īpaši grūti ir tiem bērniem, kam dzīves labumi tiek pienesti uz paplātes, kuru vietā visu paveic vecāki, un kam nav ne jausmas par dzīves negatīvajām pusēm. Ļaujiet saviem bērniem iepazīt arī dzīves negatīvo pusi, protams, atrodoties līdzās, bet necentieties bērnu audzināt kā stādiņu siltumnīcas apstākļos.

Vecāki, kas savā atvasē redz ģēniju, arī bērnam nodara pāri. Bērns, ko ceļ debesīs, kura bērnišķi tīro garu uztver kā nebijušu ģenialitāti tikai tāpēc, ka viņš ir vecāku sapņu īstenošanas līdzeklis, pamazām zaudē vēlēšanos turpmāk attīstīties.

Atcerēsimies vēsturi, piemēram, slavenie komponisti Mocarts un Bēthovens. Abiem vecāki jau no agras bērnības lika spēlēt klavieres un neļāva baudīt bērnību. Abi kļuva par ģēnijiem, bet ļoti agri nomira. Ja vecāki nebūtu viņiem likuši ar varu spēlēt klavieres, arī tad viņi būtu kļuvuši ģēniji, bet dzīvojuši līdz sirmam vecumam laimīgu dzīvi.

Bērnam jāizzina sliktais, lai, ar to saskaroties, justos pārliecinoši. Tieši pārlieka lutināšana dara cilvēku naivu un sadzīvē bezpalīdzīgu. Vecāku uzdevums ir bērnam izskaidrot dzīves jēgu, konkrēto situāciju, jāiemāca piemēroties dzīvei, izprast, ka sliktais ir un būs, jo bez sliktā nav labā, bet, ka sliktais nemitīgi gaida, lai to izlabotu. Bērniem ir jābūt informētiem arī par sliktā pastāvēšanu un to, kā rīkoties, ja viņi sastopas ar kādu no problēmām.

Bērnam nepieciešami šķēršļi un piepūle, nepieciešams pārbaudīt savus spēkus un novērtēt sevi ar cieņu. Pretējā gadījumā pirmais nopietnais pārbaudījums izrādīsies nepieveicams, un var izveidoties gribasspēka zudums un zust vēlme virzīties uz priekšu. Viss tiek gaidīts no tuviniekiem un valsts.

Slavenais psihologs Ēriks Ēriksons ir atzinis, ka viņš ir pateicīgs saviem vecākiem, kas pēc ģimnāzijas pabeigšanas nelika viņam iestāties augstskolā, bet ļāva dēlam pašam izvēlēties, ko darīt tālāk. Neskatoties uz to, ka Ēriksons ģimnāziju absolvēja ar ļoti labām sekmēm, viņš nespēja neko izvēlēties, jo nekas viņu neinteresēja. Viņš vienkārši salika savas mantas koferī un devās plašajā pasaulē laimi meklēt. Brīžiem viņš pat dzīvoja ļoti trūcīgos apstākļos, bet sevi uzturēja ar gadījuma darbiem. Tā nejauši viņš iepazinās ar Zigmunda Freida meitu Annu, kas pievērsa viņu psiholoģijai. Ēriksons, iespējams, ir vienīgais gadījums pasaulē, kad cilvēks ir ieguvis profesora titulu, nepabeidzot augstskolu. Šo titulu viņam piešķīra, pateicoties viņa pētījumiem un atklājumiem psiholoģijā.

Mīļie vecāki, necentieties izvēlēties augstskolu bērna vietā. Bērns ir pietiekami liels, lai pats pieņemtu lēmumu. Arī situācijā, ja bērnu nekas neinteresē, ļaujiet bērnam pastrādāt un iepazīt skaudro darba vidi, un tad jau bērns pats izvēlēsies, ar ko viņš grib nodarboties.

Bērns jāaudzina līdz astoņpadsmit gadu vecumam, pēc tam mātei jāzina, kad viņai laiks iet un nākt. Mūsdienu mātes jūtas vainīgas bērna priekšā un tāpēc jaucas bērna dzīvē.

Vecākiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar saviem izsaucieniem un vārdiem, jo tā var ievainot bērna Dvēseli uz visu mūžu. Vecāki, kas dusmu uzplūdā bērnam uzkliedz: “Tu vairs neesi mans bērns! Vācies, kur acis rāda! Tev vairs nav vecāku!” – bērnu nogalina.

Diemžēl par vecāku grēkiem jāmaksā līdz trešajai paaudzei. Tomēr neuztveriet to kā neizbēgamu sodu. Ja cilvēks apzinās savas vai vecāku kļūdas, tad viņš karmu var apturēt jau savā paaudzē, nenododot to tālāk savam bērnam. Dievs ir paredzējis, ka sods jāizcieš trešajai paaudzei vissāpīgāk tāpēc, ka daba dāvājusi cilvēkam tik ilgu mūžu, lai viņš varētu redzēt savu roku darbu – savus mazbērnus gan viņu labajā izpausmē, gan sliktajā, un pats labotu savas kļūdas. Pajautājiet jebkurai vecmāmiņai vai vectētiņam, kad viņiem sāp visvairāk –  kad jācieš pašiem, vai ja cieš bērns vai mazbērns? Es parasti šo jautājumu uzdodu lekcijās, un vienmēr saņemu vienu atbildi –  ka sāp visvairāk, ja cieš mazbērns.

Personīgo niecīgo kļūdu sekas skars tieši jūs. Personīgo lielo kļūdu sekas tiks jūsu bērniem, lai mācību stunda būtu bargāka. Vissmagāko kļūdu sekas mantos jūsu mazbērni, lai dzīves mācību stunda būtu sevišķi sāpīga.

Vecāku kļūdas  

Viena no visvairāk izplatītākajām kļūdām ir tā, ka vecāki, mīlēdami savu lolojumu, izpilda visas bērna vēlmes un iegribas, nodarījumiem un negatīvajām īpašībām sevišķu uzmanību nepievēršot. Šie vecāki neiemāca bērnam tikt galā ar savām sliktajām īpašībām un neiemāca patstāvību. Šādi bērni no dzīves gaida tikai baudas.

Dažkārt ir ļoti žēl atsevišķu bagātu vecāku bērnus, kas labā materiālā nodrošinājuma dēļ un pārlieku lielās brīvības dēļ nezin, ko dzīvē iesākt. Viņi neprot sev izvirzīt mērķus. Visa viņu dzīve paiet skaistās ballītēs un atpūtas braucienos, bet arī tas viņiem apnīk, un tad viņi meklē narkotikas, kuras palīdz aizmirsties un sniedz viņiem to, kā viņiem trūkst – mīlestības.

Otra samērā izplatīta vecāku kļūda ir tā, ka vecākiem bērns ir rotaļlieta, un viņi ar to spēlējas, kad paši grib. Tas nozīmē, ka bērnam velta uzmanību tad, kad iegribas, bet nevis tad, kad tas ir nepieciešams bērnam.
Bažas rada tie vecāki, kas no bērnu nama ņem bērnus, lai ar viņiem parotaļātos. Bērnu nama bērni ļoti pārdzīvo to, ka viņiem nav vecāku, un tāpēc ir gatavi pieķerties katram, kas izrāda kaut kādu interesi par viņiem. Ja kāds parotaļājas un pēc tam atstāj, tad šāda rīcība vēl vairāk ievaino bērna Dvēseli, kas tāpat jau ir ievainota.

Trešā samērā izplatīta kļūda ir tā, ka vecāku attieksme pret vienu un to pašu nodarījumu ir dažāda, jo tā ir atkarīga no garastāvokļa. Vecākiem jābūt konsekventiem savās prasībās. Ja izvirzāt bērnam prasību, ka pēc rotaļāšanās viņam ir jāsakārto istaba, tad šī prasība ir jāizvirza katru dienu, un nevar būt tā, ka vienu dienu jūs to prasāt, bet otru dienu tam nepievēršat uzmanību. Šī konsekvence ir nepieciešama, lai bērns saprastu, kas ir slikti un kas ir labi. Ja jūs maināt savas prasības, tad bērns apjūk un dara tā, kā viņam ir ērtāk.

Sodam par nodarīto kļūdu jābūt taisnīgam, un bērnam tas ir jāsaprot un jāsajūt. Ir vecāki, kas uzskata, ka bērnu nevajag sodīt, bet tādā gadījumā bērnā izveidojas visatļautības sizūta. Šos bērnus parasti bargi soda dzīve. Ko nav izdarījuši vecāki, to izdara dzīve.

Par vienu un to pašu nodarījumu nedrīkst sodīt divas reizes. Dažkārt vecāki ik pa laikam atgādina bērnam kādu viņa kļūdu. Nedrīkst vairākas reizes atgādināt par vienu un to pašu kļūdu. Ja jūs atgādināt par vienu un to pašu kļūdu vairākas reizes, tas nozīmē, ka jūs kļūdu bērnam neesat piedevis. Savukārt, bērnam rodas sajūta, ka viņam šo kļūdu atgādinās visu mūžu, un tas viņu ļoti nomāc. Tieši tas pats attiecas uz pieaugušo attiecībām – nekad partnerim nepārmetiet vienu un to pašu kļūdu vairākas reizes.

Bērnam nepieciešams sajust, ka vecāki viņu mīl. Bērnam jāzina, ka viņš ir labs, ka viņu mīl un sargā no likstām, ka viņam palīdz saprast pasauli, izskaidro viņa kļūdas un soda tad, kad viņš citiem dara sliktu. Nekad nesakiet bērnam rupjības, jo viņš nodomās, ka tas ir pareizi, ka tieši tā ar cilvēkiem jārunā.

Būtiski ir atcerēties, ka pērt var tikai pa dibenu. Ja sit pa muguru vai galvu, tas bērnu ļoti pazemo. Labāk jau tomēr no pēriena izvairīties. Mēģiniet bērnu pāraudzināt bez sišanas, runājot ar bērnu un skaidrojot savu nostāju.

Viena no smagākajām kļūdām, ko vecāki dažkārt pieļauj, ir draudi bērnu izdzīt no mājām. Nekad nesakiet, ka izdzīsiet viņu no mājas, atteiksieties no viņa, atdosiet svešam onkulim vai ļaunam vilkam. Tas bērnā iesēj šaubas par jums, rada neuzticēšanos un nedrošību par to, vai viņu mīlat. Ja bērns šaubīsies par jums, viņš centīsies pārbaudīt jūsu mīlestību, nemitīgi darot kaut ko sliktu. Jūs dusmosieties, bet viņš iegūs apstiprinājumu, ka jūs viņu nemīlat.
Ja bērnā iedzen bailes, ka viņu nemīl, tad no šīm bailēm rodas citas problēmas turpmākajā dzīvē, piemēram, neuzticēšanās cilvēkiem, neprasme veidot attiecības ar partneri, neprasme mīlēt savus bērnus, utt.

Ir ļoti svarīgi, kādā tonī, kādā noskaņojumā, kādā – pozitīvā vai negatīvā – enerģētiskajā stāvoklī jūs vēršaties pie bērna. Bērns vispirms uztver enerģiju. Ja jūsu bērns saņem negatīvu impulsu, viņš pie tā pierod un vēlāk gaida tikai šādas kvalitātes enerģiju. Tāpēc nevajag brīnīties, ka ir cilvēki, kas citu valodu nesaprot, tikai lamāšanos. Cilvēks, kas kopš bērnības saņem tikai negatīvu enerģiju, būs gatavs kaut ko darīt tikai pēc negatīvā impulsa saņemšanas.

Dažkārt skolotāji sūdzas par dažiem bērniem, kurus pie kārtības var saukt tikai ar stingru sodu, ka ar vienkāršu runāšanu nepietiek. Es gan gribētu teikt, ka vislielākos palaidņus var savaldīt tikai un vienīgi, bērnam sūtot mīlestību. Mīlestība ir vienīgais, kas var izmainīt bērna paradumus.

Lai risinātu visas iepriekš minētās problēmas, nepieciešams piedot bijušajam. Bērni, piedodiet mātēm, kas neprata ar mīlestību laist pasaulē bērnus un nerada laiku viņu audzināšanai, kuras ļāva bērniem izjust bailes. Kam izjukusi ģimene vai miris dzīvesbiedrs, tam jāzina, ka, piedodot bijušajam, jūs veidojat savu nākotni.

Piedošanas process:
1)  Piedodiet saviem stresiem;
2) Piedodiet savām bailēm, vainas izjūtai, ekonomiskajām problēmām, kas skar personiski jūs;
3) Piedodiet sev, ka esat uzņēmis tās sevī, un lūdziet piedošanu savam ķermenim, ka esat nodarījis tam pāri;
4)  Lūdziet piedošanu savam partnerim, ka ar saviem stresiem esat tam nodarījis pāri.

Materiālu sagatavojusi: Ingūna Almbauere

Materiāla sagatavošanai izmantota Elvitas Rudzātes grāmata „Piedošanas mācība” (izdevējs Sokrata tautskola, 2008)

Avots: https://domatajs.lv/berni/