Leļļu izrāde pasaka “Sniega māte”18.02.2021

Ievads pirms pasakas:

Dziesma “Es sakūru uguntiņu”:

Es sakūru uguntiņu tumšajā’i naksniņā, tumšajā’i naksniņā.

Pūtin pūta ziemelītis, saltin sala augumiņš, saltin sala augumiņš.

Uguntiņa saules māsa, sildi manu augumiņ, sildi manu augumiņ.

Sildi manu augumiņu, sargā manu dvēselīt, sargā manu dvēselīt.

Dziesma “Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa”:

Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa,

Ātri, ātri steidzas viņa, rokā zelta pātadziņa.

Ātri, ātri steidzas viņa, rokā zelta pātadziņa.

Pasaka “Sniega māte”

 Kādai atraitnei bija divas meitas, viena bija skaista un čakla, otra – neglīta un slinka. Bet atraitne mīlēja neglīto un slinko daudz vairāk, jo tā bija viņas īstā meita, otrai vajadzēja darīt visus darbus. Katru dienu nabaga meitenei vajadzēja vērpt tik ilgi, kamēr pirksti bija asinīs. Reiz gadījās, ka spole bija kļuvusi asiņaina; meitene noliecās pie akas un gribēja spoli nomazgāt, taču tā izkrita viņai no rokas un iekrita akā.

Meitene nezināja, ko iesākt; aiz bailēm viņa ielēca akā, lai sameklētu spoli. Viņa zaudēja samaņu, kad pamodās un atkal atguvās, viņa atradās skaistā pļavā, kur spīdēja saule un ziedēja tūkstošiem puķu.

Viņa gāja pa pļavu uz priekšu un nonāca pie maizes krāsns, tā bija pilna klaipu, un maize sauca:

– Ak, velc mani ārā, velc mani ārā, citādi es sadegšu, es jau sen esmu izcepusies!

Meitene pienāca un ar lizi izvilka citu pēc cita visus klaipus.

Tad viņa gāja tālāk un nonāca pie ābeles, tā bija pilna ābolu un sauca viņai:

– Ak, purini mani, purini, mēs, āboli, visi esam gatavi! –

Meitene purināja ābeli tā, ka āboli bira kā lietus lāses; viņa salika ābolus kaudzē un gāja atkal tālāk.

Beidzot viņa nonāca pie mazas mājiņas, kur pa logu raudzījās veca sieviete. Bet sievietei bija tik lieli zobi, ka meitenei kļuva bail, un viņa gribēja bēgt prom. Taču vecā sieviete aicināja:

– Nebaidies, mīļais bērns! Paliec pie manis; ja tu kārtīgi darīsi visus darbus, tev klāsies labi. Tev tikai jāraugās, lai tu manu gultu labi saklātu, un pēļi tev jāpurina tā, lai spalvas lido, tad zemes virsū snigs sniegs. Es esmu Sniega māte.

Laipni pierunāta, meitene stājās darbā. Viņa darīja visu saimniecei pa prātam un vienmēr purināja pēļus tik stipri, ka spalvas lidinājās kā sniega pārsliņas. Nu bija pagājis kāds laiks pie Sniega mātes, un meitene kļuva skumīga. Sākumā pati nezināja, kas viņai kaiš; beidzot viņa saprata, ka tās ir ilgas pēc mājām; kaut gan šeit meitenei klājās tūkstoškārt labāk, viņa tomēr vēlējās atgriezties mājās. Beidzot meitene teica Sniega mātei:

– Mani pārņēmušas ilgas pēc mājām, un, lai cik labi man šeit klātos, es nevaru te ilgāk palikt.

Sniega māte atbildēja;

– Man patīk, ka tu vēlies atgriezties mājās, un, tā kā tu biji tik čakla, es tevi apbalvošu.

Viņa ņēma meiteni pie rokas un pieveda pie lieliem vārtiem. Vārti atvērās, un, kad meitene tajos stāvēja, sāka līt zelta lietus tā, ka viņa caur un cauri bija apklāta ar zeltu.

– Tas viss ir tavs, – sacīja Sniega māte un atdeva viņai arī spoli, kas bija iekritusi akā. Pēc tam vārti aizvērās, un meitene atradās zemes virsū, netālu no savām mātes mājām. Kad viņa ienāca pagalmā, uz akas tupēja gailis un sauca:

– Kikerigā, Zeltenīte mājās!

Tā kā viņa bija klāta ar zeltu, māte un māsa viņu uzņēma labi. Meitene izstāstīja visu, kas bija atgadījies, un, kad māte izdzirdēja, kā viņa bija tikusi pie lielās bagātības, tā labprāt gribēja tādu laimi sagādāt arī savai meitai.

Sliņķei vajadzēja apsēsties pie akas un vērpt, un, lai spole kļūtu asiņaina, viņa iedūra sev pirkstā. Tad slinkā meita iesvieda spoli akā un lēca pati iekšā.

Tāpat kā Zeltenīte, viņa nonāca skaistā pļavā un gāja pa to pašu taciņu uz priekšu.

Kad viņa nonāca pie maizes krāsns, maize sauca:

– Ak, velc mani ārā, velc mani ārā, citādi es sadegšu, es jau sen esmu izcepusies!

Bet slinkā atteica:

-Tad ta prieks nosmērēties, – un gāja prom.

Drīz viņa nonāca pie ābeles, kas sauca:

– Ak, purini mani, purini, mēs, āboli, visi esam gatavi! Bet sliņķe atbildēja:

– Atradusi īsto, kāds varētu uzkrist man uz galvas, – un gāja tālāk.

Kad slinkā meita nonāca pie Sniega mātes mājas, viņa salīga tūlīt pie tās darbā.

Pirmajā dienā meita piespieda sevi būt čaklai, jo domāja par zelta kaudzi, ko Sniega māte dāvās; bet jau otrā dienā viņa kļuva slinka, trešajā no rīta nemaz negribēja celties augšā. Viņa arī neklāja Sniega mātes gultu, kā pienākas, un nepurināja pēļus tā, ka spalvas lidotu pa gaisu. Sniega mātei tas drīz apnika, un viņa uzteica meitai darbu. Sliņķei tas bija īsti pa prātam, viņa domāja, ka nu līs zelta lietus.

Sniega māte pieveda viņu pie vārtiem, bet, kad sliņķe tajos stāvēja, zelta vietā izlija piķa katls.

– Tā ir alga par tavu darbu,- noteica Sniega māte un aizslēdza vārtus. Slinkā meita pārnāca mājās, bet bija visa klāta ar piķi, un gailis pie akas, šo ieraudzījis, sauca:

– Kikerigā, Piķamice mājās!

Bet piķis bija cieši pielipis pie ādas un nenogāja līdz mūža beigām.

Nobeigums pēc pasakas:

Dziesma “Pasaciņa gulēt iet”:

Pasaciņa gulēt iet, aizver savas acis ciet.

Guli tu, guli tu, aizver Dieva actiņas.

Dziesma “Dziesti, dziesti uguntiņa”:

Dziesti, dziesti uguntiņa, mums vēl tevis vajadzēs.

Dziesti, dziesti uguntiņa, mums vēl tevis vajadzēs, mums vēl tevis vajadzēs.

Rūķīts

Mazs rūķīts iet un iet,

Un iedams līksmi dzied,

Pārakmentiņiem lec,

Lai brīnas jauns vai vecs,

Un tad tam jāapstājas

Un jāatpūtina kājas.

Labdien bērni!

Es nāku atkal ar savu kārumiņu. Katram šodien rozīnīte spēkam un miedziņam.