Pasaka “Zvēri un abru taisītājs” teksts un leļļu izrāde12.11.2020

Ievads pirms pasakas:

Dziesma “Es sakūru uguntiņu”:

Es sakūru uguntiņu tumšajā’i naksniņā, tumšajā’i naksniņā.

Pūtin pūta ziemelītis, saltin sala augumiņš, saltin sala augumiņš.

Uguntiņa saules māsa, sildi manu augumiņ, sildi manu augumiņ.

Sildi manu augumiņu, sargā manu dvēselīt, sargā manu dvēselīt.

Dziesma “Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa”:

Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa,

Ātri, ātri steidzas viņa, rokā zelta pātadziņa.

Ātri, ātri steidzas viņa, rokā zelta pātadziņa.

Pasaka “Zvēri un abru taisītājs”

Reiz dzīvoja viens vecs vīriņš, abru taisītājs. Viņam pietrūka maizes, kā jau daždien veciem, kas pelnīt daudz nespēj. Bet kaimiņu saimnieks sacīja: “Uztaisi man jaunu abru, tad maizi iedošu!” Labi! Vīriņš uztaisīja prāvu abru un nesa uz kaimiņiem. Bet tai dienā bija briesmīgi karsts laiks un nesamais smags, spēka maz, nabadziņš, jāsaka, piepūlējies galā.

Par laimi gadījās ozolu mežs, kur dzestrā ēnā varēja atšauties. Tā nu vīriņš apsēžas, noslauka sviedrus un sāk domāt: “Vai nebūtu gudrāk tepat brītiņu pagulēt?” Jā, būs gan! Un tūliņ nolikās garšļauku; bet abru drošības dēļ uzvilka sev virsū par apsegu.

Te pēc maza laiciņa atskrēja zaķis, nosēdās uz abras un brīnijās: “Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!”

Pa brītiņam vēl attecēja ir lapsa, nosēdās uz abras zaķim blakus un brīnījās: “Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!”

Pa brītiņam atskrēja arī vilks, nosēdās uz abras lapsai blakus un brīnijās: “Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!”

Pa brītiņam atnāca vēl lācis, notupās uz abras vilkam blakus un brīnijās: “Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!”

Nu sēdēja, sēdēja visi, beidzot sāka pārrunāt: “Ko tā velti sēdēsim, paraudzīsim maltīti.”

Lācis sacīja: “Zinu mežā brangu biškoku, to es atnesīšu!”

Vilks sacīja: “Zinu kaimiņa kūtī treknu aunu, to es atnesīšu!”

Lapsa sacīja: “Zinu brangu zostēviņu, to es atnesīšu!”

Zaķis iesaucās: “Zinu kaimiņa dārzā brangu kāpostu galviņu, to es atnesīšu!”

Visi aizgāja katrs pēc sava medījuma. Ne visai ilgi, jau lācis atstiepa stropu un nosvieda uz abras, ka nobraukšķēja vien; tad nāca vilks ar aunu, lapsa ar zostēviņu un beidzot zaķis ar kāpostu galviņu.

Nu draugi mielojās. Bet vecais abru taisītājs apakš abras pašlaik pagriezās uz otriem sāniem, abra pakustējās, un lācis tūliņ iesaucās: “Ā! Kas to galdu kustina?” Bet vairāk neko, un tā ēda atkal.

Pa brītiņam vecais atkal pakustināja abru; vilks iesaucās: “Ā! Kas to galdu kustina?” Bet vairāk neko, un tā ēda atkal.

Pa brītiņam vecais atkal pakustināja abru; lapsa iesaucās: “Ā! Kas to galdu kustina?” Bet vairāk neko, un tā ēda atkal.

Pa brītiņam vecais labi dikti pakustināja abru; zaķis iesaucās: “Ā! Kas to galdu kustina? – Te vairs nav labi, bēgsim!”

Un tā aizbēga arī visi, katrs uz savu pusi; bet vecajam abru taisītājam palika medus, gaļa, kāposti. Par abru tas vēl dabūja no kaimiņa maizi, un nu bija pārtikas vecam vīram papilnam.

Nobeigums pēc pasakas:

Dziesma “Pasaciņa gulēt iet”:

Pasaciņa gulēt iet, aizver savas acis ciet.

Guli tu, guli tu, aizver Dieva actiņas.

Dziesma “Dziesti, dziesti uguntiņa”:

Dziesti, dziesti uguntiņa, mums vēl tevis vajadzēs.

Dziesti, dziesti uguntiņa, mums vēl tevis vajadzēs, mums vēl tevis vajadzēs.