Lieldienu svētku sagaidīšana un svinēšana12.04.2021

Pirmdienas rītā audzinātājas katrā grupiņā ir sarūpējušas grīdas vāzē ieliktu lielu bērza zaru.  Zem tā skaisti saklāts noslēpumains groziņš vai perēklītis vai varbūt ligzdiņa?  Kas gan tur varētu būt?  Lielākie bērni, kuri apmeklē bērnudārzu jau vairākus gadus, ir uzminējuši, bet mazākajiem un jaunpienācējiem audzinātāja lielā ritmiņa laikā atklāj, ka mīlīgajā perēklītī guļ vistiņa (audzinātāju roku darināta), kura ir „izdējusi” pirmo krāsaino Lieldienu olu, lai katru nakti nesot pa vienai oliņai klāt, pakāpeniski pušķotu Olu koku.  Lieldienu gaidīšanas laiks ilgs 40 dienas un nu tas ir atklāts.  Tas piepildīs bērnudārza telpas un bērnu sirdis ar Lieldienu dziesmām un rotaļām, ar Lieldienu dziesmām un rotaļām, ar Lieldienu gaidīšanas noskaņojumu, klausoties īpašu pasaku „Lieldienu dārzs”.

Katru dienu bērni ar lielu aizrautību lielā ritma laikā pie Olu koka maģiskajai vistiņai skandē:

„Dēj, dēj, vistiņ, olas

Lielu dienu gaidīdama,

Daudz ir manu bāleliņu

Baltu olu ēdājiņu.”

Un tad katru dienu vistiņa, audzinātājas vadīta, aplaimo kādu no bērniņiem, iedodot krāšņo oliņu, lai tieši viņš – šodien izredzētais, izpušķotu olu koku.  Kad olu koks ir bagātinājies – kļuvis krāšņāks par vienu oliņu, visi bērni priecīgi dzied:

„Nāc, nāc, Lieldiena, pār augstu kalnu!

Nāc, nāc, Lieldiena, pār augstu kalnu!

Pār augstu kalnu, caur zaļu birzi,

Sidraba oliņas mētādama.”

Šajā brīdī mazais Olu koka pušķotājs jūtas īpaši svarīgs un priecīgs un viņa actiņas mirdz divtik spoži.

Sirsnīga rituāla daļa ir tā, kad bērni izšūpina savās rokās vistiņu, padodot to ar groziņu vai perēklīti viens otram pa aplīti.  Šajā brīdī bērni skandē dziesmiņu pēc pazīstamas Lieldienu dziesmas melodijas ar pašu sacerētiem vārdiem:

„Šūpojies (i), mīļā vistiņ,

Mūsu bērnu rociņā(i)

Iešūposi mīlestību, draudzību un saticību.

Šūpojies(i), mīļā …

Iešūposi pateicību, pacietību, līdzjūtību.

Šūpojies(i), mīļā …

Iešūposi drošsirdību, godprātību, lēnprātību. „

Lieldienu koks pušķojas gan ar krāšņajām oliņām gan ar briestošajiem pumpuriem un ar pirmajām zaļajām lapiņām, kuras no brūnā, ciešā apvalciņa izspraukušās kā mazas peļu austiņas.

Šis Lieldienu gaidīšanas laiks nes sev līdzi ar cerībām piepildītu noskaņojumu par pavasara atkal atgriešanos.  Protama, šis ir arī Saules atgriešanās ceļš.  Tā it kā atbrīvojas no tumsas varas un modina pasauli, bet mēs pieaugušie šajā laikā izjūtam vēl dvēseliski dziļāku pārdzīvojumu.  Mūsu domas ne vienam vien šajā laikā kavējas pie lielās Golgātas mistērijas.  Tas ir gandrīz neaptverams mirklis, kurā notika milzīgs cilvēces attīstības pavērsiens.  Šis mirklis ir tas, kura dēļ katrā no mums ir „iesēta” Dievišķā sēkla.  Tie esam katrs mēs, kuri tikai paši ar savu gribu un piepūli varam to audzēt par Dievišķo gudrību, Dievišķo mīlestību sevī.  Tā ir atgriešanās.  Šos iedvesmojošos patiesības mirkļus mēs ikviens varam notvert ikdienā.  Tā ir varbūt agra austoša rīta stunda kurā, ieklausoties klusumā, sajūtam un izbaudām kā debesis pakāpeniski arvien bagātāk un skanīgāk piepildās ar putnu dziesmu gavilēm.  Tas var būt uzlecošs mēness, kurš it kā neviļus aicina mūs apstāties un izbaudīt tumsas un gaismas procesu (spēli).  Tā var būt,  iespējams, neiedegta svece, kura novietota pusdienu galda vidū puķu vāzes vietā.  Tādējādi Lieldienu gaidīšanas laikā, praktizējot šīs mazās lietas dienu no dienas, mēs varam nonākt vai varam sasniegt dziļu pārdzīvojumu.

Bērni šajā vecumā vairāk saistās ar pasauli ko viņi redz un kas tiek darīts.  Tikai krietni vēlāk viņi tver abstraktas idejas.  Ja šādā noskaņojumā bērni dzīvo, tad tas varētu būt daudzus gadus vēlāk, kad viņu domās pēkšņi notiek tāds kā atklājuma, kā apgaismības mirklis.  Šis atklājums pašu bērnu skar dziļi personiski un tieši tāpēc tam ir liela vērtība.

Divas nedēļas pirms Lieldienām bērnus, vecākus, audzinātājas un draugus vieno kopīgs pasākums – Lieldienu tirdziņš.  Tas ir ļoti līdzīgs kā Ziemassvētku tirdziņš, tikai Lieldienu noskaņās.  Tas nozīmē, ka vecāki kopā ar bērniem sarūpē tirdziņā pārdodamās lietas – tās varētu būt krāsainas tamborētas vai šūtas galda salvetītes olas formā, tie varētu būt tamborēti, pīti vai citādi darināti olu groziņi vienai oliņai vai vairākām, tie varētu būt interesanti  lielāki vai mazāki Lieldienu zaķi vai Lieldienu vistas, tās varētu būt pūpolu buntītes vai kādi pavasara diedzējumi vai Lieldienu dekoriņi utt.  Tāpat katra ģimenīte sarūpē loterijai domātās lietiņas.  Māmiņas, tēti kopā ar audzinātājām un bērniem klāj tējas, kafijas galdu, kurā netrūkst gardu bulciņu, plātsmaižu, krāsotu olu.  Varbūt kāds ir pagatavojis Lieldienu…..  Ja nu galdā tiek celtas kļavu vai bērzu sulas, tad tas ir īpašs spēka dzēriens ikvienam pēc ziemas noguruma.

Parasti viesu un svētku dalībnieku sagaidīšanu ir uzņēmusies kāda no audzinātājām.  Tad nu katrs pa vārtiņiem ienācējs dabū pērienu ar pūpolu vai plaukstošu bērza zaru, protams, maģisko (burvju) vārdu pavadībā: „Apaļš kā pūpols, apaļš kā pūpols.  Veselība iekšā, neveselība ārā.  Apaļš kā pūpols, apaļš kā pūpols.  Veikls kā zaķis, stiprs kā rutks” utt.  Atnācēji tūlīt tiek iesaistīti kopējās nodarbēs – katrs saņem dzijas dzīpara gabaliņu, lai ar to izgreznotu augļu kokus un ogu krūmus.  Dažviet pagalmā atnākušie vecāki kopā ar bērniem rosās, lai iekārtotu tirgošanās vietiņas, olu ripināšanas sacensību uzkalniņu vai uzstādītu atbilstošu koka renīti, lai izgreznotu šūpoles, lai sagatavotu ugunskuru un tml.  Kāds tētis iepriekš ir sarunāts par atbildīgo podu dauzīšanas rituālā.  Tad, protams, viņš ierodas  ar lielu rungu un bluķi, izmeklē placīti podu dauzīšanai un tajā novieto gan bluķi gan rungu gan prāvu maisaudumu un kaudzīti ar dauzāmajiem podiem.  Parasti tie ir trauki, kuri ziemas laikā ir nedaudz ieplaisājuši vai kādiem ir izlūzis robiņš, vārdu sakot tādi, kuri lietošanai ir nederīgi.

Tomēr lai svētki – Lieldienu tirdziņš – varētu sākties un sasniegt kulmināciju, visiem ir jāveic ļoti svarīgs rituāls, proti, „kurmju dzīšana” un „putnu dzīšana”.  Audzinātāja aicina visus vecākus, bērnus un viesus ķerties pie „kurmja astes” (gara aukla vai virve).  Ir labi, ja „kurmja aste” ir tik gara, lai visi varētu tai pieķerties.  Katram „kurmja astes” dalībniekam tiek izsniegts plaucēts zariņš un vilnas dzīpariņš.  Katram ar šo dzīpariņu pie plaucētā zariņa ir jāpiesien kāds sevī atpazīstams netikums – slinkums, mānīšanās, lielīšanās, pēkšņas dusmas, kniebieniņš vai spērieniņš u.c.  „Kurmja astes” dalībnieki līkumodami līču loču, dziedādami, dimdinādami, piesitot kājas, baida prom kurmīti uz mežu, lai tas tur veic savus pazemes darbus un ceļ savas mājas jo sakņu dārziņā būs jāaug bagātai ražai – kāpostiem, kāļiem, burkāniem, ķirbjiem un vēl un vēl.  Bērni kopā ar audzinātājām ir lieliski šī rituāla vadītāji, jo „kurmju” un „putnu” dzenamās dziesmiņas, tāpat arī citas ar Lieldienām saistītās dziesmas un dzejoļus bērni grupiņās ir skandējuši jau vismaz divas nedēļas.  Tātad:

„Ej, kurmīti, tu uz mežu

Neroc manā dārziņā.

Lai aug kāļi, kāpostiņi

Apaļām(i) galviņām.

Ej, kurmīti, tu uz mežu

Neroc manā dārziņā.

Prom, prom, prom, prom.”

Visi dipina, rībina kājas, ar plaukstošo zariņu, kuram ar dzīpariņu ir piesieti niķi, katrs piesit pie zemes.

„Lai aug slaidi burkāniņi

Zaļajām(i) bārdiņām.

Ej …

Lai aug biešu māmuliņas

Sarkaniem(i) lindrakiem”.

Būtībā katrs „kurmju dzīšanas” dalībnieks attīsta un bagātina šo rituālu, izsakot savas vēlmes par to, kas lai dārziņā ražīgi augtu, piešķirot izvēlētajam auglim vai dārzenim īpašu tēlu.

Kad kurmīši pabaidīti un „kurmja aste” satīta lielā kamolā, laiks nodoties „putnu dzīšanai”:

„Nākat, putnu dzinējiņi,

Šūvo, šūvo

Pa sētmaļu sētmaļiem(i) šūvo

Nākat, putnu dzinējiņi

Šūvo, šūvo

Pa krūmiņu krūmiņiem(i) šūvo

Aizjemat(i) sīkus putnus, šūvo, šūvo

Pa zariņu zariņiem(i), šūvo, šūvo

Aizjemat(i) slinkumiņu, šūvo, šūvo

Kā zariņa gabaliņu, šūvo, šūvo

Aizjemat(i) kniebieniņu, šūvo, šūvo

Kā zariņa gabaliņu, šūvo, šūvo

Aizjemat(i) sliktus vārdus, šūvo, šūvo

Kā zariņa gabaliņu, šūvo, šūvo”.

Zariņus ar piesieto niķi aizlidinām kā šautriņas, kā putnus cauri kārkliem uz kompostkaudzi, bet lielo „kurmja astes” kamolu kāds no tētiem palīdz aprakt dziļā bedrē turpat kompostkaudzes malā.

Kurmīši aizdzīti, paši esam kļuvuši šķīstāki (tīrāki), apzinoties kādu savu „melnumiņu”, to ar šautriņu aizlidinot un atstājot savā dvēselē vietu gaišām domām un jūtām.  Nu gan Lieldienu tirdziņa svētki var uzņemt apgriezienus:

„Mēs kurmīšus aizdzinuši, līgo, līgo

Prom uz mežu alas rakt(i), līgo, līgo

Mēs putniņus nodzinuši, līgo, līgo

Gar sētmaļu sētmaļiem(i), līgo, līgo

Šķīsta mūsu lopu taka, līgo, līgo

Lai dod Dievs man šķīstam būt(i), līgo, līgo

Nāc, māmiņa, vārtus vērt, līgo, līgo

Pārnāk putnu dzinējiņi, līgo, līgo

Pārnāk putnu dzinējiņi, līgo, līgo

Pa vārtiņu vārtiņiem(i), līgo, līgo”.

Atslēdzam un pasuminam šūpoles, uzdziedot tām veltītu dziesmu.  Šūpoļu pušķotājam jāiedomājas vēlēšanās, tad jāmet ola šūpolēm pāri un tā jāķer.  Ja izdodas, vēlēšanās piepildīsies.  Ja nē, tad nevejag raudāt.  Vispirms izšūpinam šūpoļu pušķotāju, tad šūpošanās prieku apdziedāšanas pavadībā viens pēc otra izbauda bērni.  Šūpinātāji ir gan mammas, gan audzinātājas, gan tēti.

„Šūpojies(i) tautu meita (dēls)

Lieldienīšu šūpolēs(i).

Iešūposi rudzus, miežus,

Stallī bērus kumeliņus”.

Iedegas ugunskurs.  Tradicionālā ēdiena godā ir nokļuvis „Lieldienu pantāgs”.  To cep pannā uz ugunskura un gatavo no olām, piena vai ūdens, miltiem un garšvielām.

Tepat kaut kur pagalmā norit olu ripināšanas sacensības un atnākušais tētis ar rungu aicina uz podu dauzīšanu.  Tas ir tā, ja kāds Lieldienu tirdziņa dalībnieks ir sapratis, ka vēl visi netikumi ar šautriņu nav aizlidināti, tad no tiem atbrīvoties tiek dota vēl viena iespēja, proti, drosminiekam tiek aizsietas acis, viņš tiek ap sevi vairākas reizes sagriezts.  Tad „īpašais tētis” iedod viņam vāli, ar kuru viņam jāmēģina trāpīt uz bluķa uzliktajam un ar drānu apsegtajam podam.  Ja pods sasists, tad ar to arī aizbaidīts iedomātais „melnums”, ja nē, var mēģināt vēlreiz.

Parasti sevišķi silta un omulīga atmosfēra virmo ap kafijas un tējas galdu.  Mammām un tētiem rokās īpašas kafijas vai tējas tasītes, daži sitas ar olām, mielojas ar Lieldienu gardumiem, sprēgā sarunas, skan smiekli.

Svētku izskaņā visus Lieldienu tirdziņa gan lielos gan mazos dalībniekus vieno loterija.  Katrs saņem kādu mazu Lieldienu dāvaniņu, jo visas lozes taču ir pilnas. Mirdzošas acis un smaids uz lūpām ir šī pasākuma – Lieldienu tirdziņa refleksija (novērtējums).

Lieldienu gaidīšanas laiks mūsu bērnudārziņā vēl pieaug un pieaug, pušķojot Olu koku ar Lieldienu vistiņas „dētajām” oliņām, bet katra bērniņa dvēselīte – sirsniņa pildās ar cerību, paļaušanos, uzticēšanos, līdzjūtību, vēlmi lai izdodas, vērojot audzinātāju veidoto (rādīto) leļļu teātra izrādi „Lieldienu dārzs”.