Leļļu izrāde pasaka “Zvaigžņu dālderi”30.11.2020

Sensenos laikos tāltālā zemē kādā nabadzīgā ģimenē piedzima meitenīte. Bērniņš auga visu apkārtējo ļaužu mīlēts, tēva aprūpēts, māmiņas sasildīts un noglāstīts. Kad dzeguze nokūkoja meitiņas devīto dzīves pavasari, ļauna slimība tai atņēma abus gādniekus.

Vēlu vakarā, kad tēvs un māmiņa jau bija guldīti zemzemē, bārenīte palūkojās pa savas mājiņas logu. Apkārtējo namu logos silti vizēja gaisma: tur sprēgāja valodas un draiskojās bērni, mīļas rokas lika galdā kūpošas bļodas ar smaržīgu ēdienu. Tikai bārenītes namiņā gaisma tovakar tā arī neiedegās. Cieši satinusies mātes lielajā, siltajā lakatā, meitenīte ieritinājās savas gultiņas pašā stūrī un lielas asaras klusi ritēja pa viņas vaigiem. Gausiem soļiem atnāca nogurums, uzgūla bērna plakstiem un meitenīte iemigdama čukstēja: „Mīļais Dievs! Iežēlojies par mani! Ļauj kaut sapnī vēl reizi pārmīt mīļu vārdu ar māmiņu un tēvu!”

Namiņā ieslīdēja sapnītis. Viegls un glāsmains tas ietina bārenīti savā tikko noaustajā plīvurā.

Kāds līksms saulstars rīta agrumā nejauši bija ielūkojies bārenītes namiņā. Tas maldījās istabas puskrēslā, līdz atrada meitenīti un klusi uzsauca: „Mosties! Mosties, meitenīt! Ļauj man nožāvēt asaras no Taviem vaigiem!” Ak, cik grūti bija mosties, cik žēl šķirties no zeltainā sapņa! Saulstars ņēma bārenīti aiz rokas un izveda viņu pavasara rītā.

Ritēja laiks. Tuvojās ziema. Nu jau bārenīte bija tik nabaga, ka trūka pat savas istabiņas, kur ieiet un gultiņas, kur pārgulēt. Viņai nebija nekā vairāk, kā vienkāršas drēbītes mugurā un rokā gabaliņš rupjas maizes, ko līdzcietīgi cilvēki bija iedevuši. Bet bārenītei bija mīļa un laba sirds.

Visu aizmirsta, paļaudamās tikai uz mīļo Dievu, viņa izgāja plašajā pasaulē. Tur bārenīte sastapa kādu ubagu, kas lūdzās: „Iedod man gabaliņu maizes. Esmu tālus ceļus izstaigājis, nosalis un ļoti izsalcis.”  Bārenīte atdeva viņam visu savu maizi un laipni teica: „Še rupjas maizes gabaliņš. Cita man nekā nav. Ņem, veco tētiņ! Dievs lai gausina,” un gāja tālāk.

Ceļā bārenīte sastapa kādu bērnu, kas raudādams lūdzās:” Mana galva ir neapsegta un nosalusi. Iedod man savu cepurīti!” Bārenīte izpildīja viņa lūgumu: „Še mana cepurīte. Sildies vesels!”

Vēl gabaliņu pagājusi, viņa satika otru bērnu, kas aukstā vējā sala bez ņiebura. Bērns: „Mani pleci ir neapsegti un nosaluši, iedod man savu ņieburu!” Bārenīte atdeva tam savējo: „Še ņieburs! Sildies vesela, nosalusī dvēselīte! „ Pēc tam trešais bērns lūdza viņas svārciņus, un bārenīte arī tos atdeva.

Pievakarē viņa nonāca dziļā mežā. Kad jau metās tumšs, vēl viens bērns lūdza viņas krekliņu. Bārenīte domāja – visapkārt tumša nakts, neviens mani te neredzēs, tāpēc varu atdot savu krekliņu – un tā arī izdarīja.

Kad nu viņa viena un gluži bez kā meža biezoknī stāvēja, piepeši no debesīm nolija īsts zvaigžņu lietus un nobirušās zvaigznes turpat pārvērtās spožos dālderos. Atdotā krekliņa vietā atradās jauns, no vissmalkākā linu auduma. Bārenīte salasīja spožos dālderus un bagātības tai pietika visam mūžam.