Kā būt patiesam un dzīvot godīgi, kad apkārt tik daudz divkosības un melīguma?17.05.2019

Patiesība visos ir viena vienīga – tā ir Dievs! Tomēr, ņemot vērā, ka liela daļa sabiedrības netic Dievam, viņiem šāds skaidrojums nebūs saprotams. Cilvēkā Patiesība sevi atklāj kā Sirdsapziņa. Arī neticīgi cilvēki jūt savu Sirdsapziņu. Ja cilvēka rīcība ir pretrunā ar Sirdsapziņu, cilvēks jūtas slikti – vienalga, vai viņš ir ticīgs vai neticīgs. Kad vārdi ir saskaņā ar Sirdsapziņu, tie ir patiesi, tie pārvēršas par Patiesību. Patiesība laicīgajā, materiālajā izpratnē nozīmē domu un faktu patiesu atspoguļošanu jeb, citiem vārdiem sakot: ko cilvēks domā, to viņš arī runā.

Lai cilvēks būtu saskaņā ar cilvēcisko vērtību Patiesība, viņam ir jāpiemīt šādām pozitīvajām cilvēciskajām īpašībām: godīgumam, taisnīgumam, patiesumam; un viņam ir jāatbrīvojas no šādām negatīvajām cilvēciskajām īpašībām: melīguma, lišķības, liekulības un viltības.

Cilvēks, kas iet apzinātu garīgās attīstības ceļu, izjūt nepieciešamību būt patiesam un dzīvot godīgi saskaņā ar savu sirdsapziņu. Tomēr tas arī garīgā ceļa gājējam nav viegls uzdevums, jo mūsdienās ir jāsastopas ar tik daudz absurdām situācijām, piemēram, nesaprātīgām likumdošanas prasībām, ka palikt godīgam patiešām ir liels izaicinājums.

Patiesībā tas ir pārbaudījums no Augstākajiem Spēkiem, vai tu spēsi būt patiess un godīgs visās situācijās. Ja tu nespēj, tas nozīmē, ka vēl neesi gatavs pacelties augstākā garīgās attīstības pakāpē, jo lai paceltos augstākā garīgās attīstības pakāpē, nepieciešams pārvarēt jebkāda rakstura grūtības, tanī skaitā absurdas likumdošanas prasības.

Protams, rodas jautājums, bet kā pārvarēt kaut vai absurdas likumdošanas prasības? To var izdarīt tikai tādā veidā, kad par tām sāk ziņot likumdevējiem, jo ne jau tīšām tādas ir radušās, bet tikai aiz likumdevēju situācijas neizpratnes jeb vienpusīga skatījuma. Cilvēkiem nav jāsamierinās ar absurdām situācijām, ja tās ir iespējams mainīt, bet jābūt aktīviem. Tieši cilvēku pasivitāte un zemais apziņas līmenis ir iemesli, kas ļauj ilgstoši saglabāties absurdām situācijām.

Visi ir tikai cilvēki un par laimi tieši tāpēc cilvēki spēj izprast cits citu, un īpaši novērtē cilvēku, kas godīgi spēj atzīt savas pieļautās kļūdas vai nespēju pārvarēt grūtu situāciju.

Cilvēks ir patiess, ja viņš runā to ko domā, un rīkojas saskaņā ar saviem vārdiem. Bērni parasti saka ko domā neatkarīgi no tā vai tas ir pareizi vai nepareizi, jo viņi nezina kā ir pareizi, tāpēc saka tā kā ir, necenšoties izpatikt. Piemēram, bērns vecākiem pasaka, ka viņš mājas darbu matemātikā izpildīja, norakstot to no klases biedrenes. Vai bērns šajā situācijā bija godīgs? Manuprāt bērns šajā situācijā bija atklāts un patiess, bet ne godīgs. Kāpēc? Vārda godīgs sakne ir gods. Tāpēc mums uz šo vārdu ir jāpaskatās no tā nozīmes puses, kas tad ir gods?

Latviešu tautas dziesmās vārds gods parādās sekojoši:

Godīgāmi meitiņāmi,
Tām Laimiņa kroņus pin;
Kas bij kāda negodīga,
Tai no ērkšķiem darināja.

Mīļa Māra meitu dēļ,
Sēd lielā sirdēstā:
Cita meita tura godu,
Cita godu neturēja,
Cita godu saminuse
Pa savām kājiņām.

Mīļa Māra rotā
Pa nama jumtu,
Meitiņu godiņu
Lūkodama:
Vaj skaidras istabas,
Vaj skaidri trauki?
Gan skaidras istabas,
Gan skaidri trauki.

No tautas dziesmām kļūst skaidrs, ka gods ir vērtība, kuru var zaudēt nepareizi rīkojoties jeb citiem vārdiem, veicot netikumīgu darbību, kas ir pretrunā morāles principiem. Arī bērns, kas vecākiem atzīstas, ka mājas darbu ir norakstījis no klases biedrenes jūtas neērti, jo saprot, ka viņa rīcība nav bijusi godīga (tā nedrīkstēja darīt), viņa mājas darbā atspoguļotās zināšanas nav patiesas un saņemtā atzīme neatspoguļo viņa zināšanas, bet gan viņa klases biedrenes zināšanas, bet tanī pašā laikā bērns bija patiess pret saviem vecākiem, necentās sevi parādīt par labāku nekā patiesībā ir. Tātad šajā gadījumā bērns ir bijis atklāts un patiess, kas arī ir pozitīvas īpašības un atbilst morāles prasībām.

Godīgums ir domas, vārdi un rīcība atbilst morāles prasībām, tie ir patiesi, tikumīgi, atklāti, atbildīgi un apzinīgi.

Māte Terēze no Kalkutas ir teikusi: “Godīgums un atklātība padara tevi ievainojamu, bet esi godīgs un atklāts tik un tā!”

Kāpēc Māte Terēze saka, ka godīgums padara tevi ievainojamu? Kā godīgums var ievainot cilvēku? Piemēram neticīgie cilvēki ļoti uzbrūk ticīgajiem, sakot, ka tie manipulē ar cilvēkiem, iestāstot, ka Dievs eksistē. Ticīgajam ir sāpīgi dzirdēt apgalvojumus, ka Dieva nav, bet vēl sāpīgāk, ka viņš ar savu ticību manipulē ar citiem cilvēkiem. Ticīgā cilvēka gods ir aptraipīts, bet tas nenozīmē, ka viņš nav godīgs.

Cits piemērs, plašsaziņas līdzekļi izplata nepatiesu informāciju, kas apkauno cilvēku. Cilvēks cenšas attaisnoties, bet viņam pilnībā vairs neviens netic, jo neviens īsti nezina kā bija patiesībā un viņa gods ir aptraipīts ar nepatiesu informāciju. Tomēr viņš Dieva priekšā paliek godīgs, jo Viņš zina kā bija patiesībā un tas arī ir pats galvenais. Tāpēc viedi cilvēki māca, ka nevajag tērēt savu enerģiju, lai kādam pierādītu, ka tu esi godīgs. Tāpat visi tev neticēs. Svarīgākais ir būt godīgam pašam pret savu sirdsapziņu, jo sirdī mājo Dievs.

Tātad svarīgi cilvēkam ir būt godīgam Dieva priekšā, ievērojot Dievišķos dzīves likumus un cilvēciskās vērtības. Tas, ka tumsas spēku pārstāvji pret šādu cilvēku obligāti noorganizēs apmelojumu kampaņu, tas ir neizbēgami un zināmā mērā vēl viens pierādījums, ka cilvēks ir godīgs, jo tumsas spēki netērē savu tumsas enerģiju nelietderīgi. Tumsas spēki tērē savu tumsas enerģiju tikai, lai cīnītos ar Gaismas enerģiju un iznīcinātu tos, kas iet Gaismas ceļu jeb garīgās attīstības ceļu. Ja cilvēks veiks kādas pretdarbības, tas jau liecinās, ka cilvēks cīnās par savu godu, bet par godu nav jācīnās, jo tādā veidā tiek tērēta Dievišķā Gaismas enerģija.

Godīgums ir cilvēciskā īpašība, kas ir jāievēro savās domās, vārdos un rīcībā, bet tev nav jāpierāda citiem, ka esi godīgs. Tas ir jāredz cilvēkiem no malas, viņiem par tevi ir jāsaka, ka tu esi godīgs, nevis tev pašam par sevi jāsaka, ka esi godīgs. Protams, cita situācija ir tad, ja apmelojošā kampaņa draud ar sodu un tavu rīcību izmeklē tiesībsargājošās institūcijas. Tādā gadījumā tev ir jādod pierādījumi un skaidrojumi, jo tiesībsargājošo institūciju uzdevums ir noskaidrot patiesību. Slikti ir tas, ka mūsdienās cilvēki vairs neuzticas tiesībsargājošo institūciju slēdzienam, jo bieži ir gadījumi, kad attaisnoti tiek cilvēki, kas acīmredzami ir veikuši pārkāpumu. Tieši tāpēc sabiedrība vairs neuzticas cilvēkam, pret kuru ir bijusi uzsākta izmeklēšanas lieta. Tā ir mūsdienu sabiedrības kopēja problēma, kura atrisināsies tikai tad, kad tiesībsargājošās institūcijās strādās tikai godīgi cilvēki.

Nav attaisnojuma negatīvai rīcībai, kura cīnās par godu. Piemēram, musulmaņu terora akti nav attaisnojami kaut arī viņi cīnās par sava garīgā līdera godu. Muhameds nekad nav aicinājis aizstāvēt Viņa godu ar atriebību. Tā notiek tikai tāpēc, ka ne visi musulmaņi pareizi izprot jēdzienu “gods”.

Kā cilvēks jūtas, kad viņa domas, vārdi un rīcība atbilst morāles principiem? Cilvēks jūtas mierīgs un laimīgs, jo viņš ir sasniedzis augstu apziņas līmeni. Tikai cilvēks ar augstu apziņas līmeni spēj ievērot Dievišķos dzīves likumus un cilvēciskās vērtības. Cilvēku, kurš ir godīgs, nevar nomelnot. To var izdarīt sabiedrības acīs, bet to nevar izdarīt paša cilvēka sirdī, jo viņš pret apmelotājiem izjūt līdzcietību un līdzjūtību, un saprot, ka šie cilvēki vienkārši nesaprot, ko dara. Viņš neizjūt dusmas un naidu, jo šīm cilvēciskajām īpašībām nav vairs vietas viņa apziņā.

Godīgums nozīmē, ka domas, vārdi un rīcība atbilst morāles prasībām un tikumības principiem (nemelot, nezagt, patiesi, tikumīgi un atklāti  domāt, runāt un rīkoties, pieņemt atbildīgus, apzinātus un pārdomātus lēmumus). Ko cilvēks domā, to viņš arī runā un dara. Bet godīgs cilvēks domā tīri un tikumīgi, viņā nav nekādu netīru, melīgu vai noziedzīgu domu un jūtu. Līdz ar to viņš ir godīgs pret citiem cilvēkiem.

Būt godīgam pret sevi ir ne mazāk svarīgi. Tas nozīmē, ka cilvēks nekrāpj pats sevi – ne savās domās, ne sevis paša vērtējumā. Cilvēks var veikt pašizziņu un pašanalīzi, un pats sevi novērtēt. Vislabākās sekmes šādai darbībai būs, ja cilvēks salīdzinās pats savu vērtējumu dažādos laika momentos – tas dos viņam iespēju novērtēt savu izaugsmi, savu garīgo attīstību, un arī savus panākumus lietišķajā rīcībā un attiecībās ar citiem cilvēkiem.

Bieži sastopams piemērs no skolas ikdienas: skolēni “špiko” un to neuzskata par lielu pārkāpumu. Jāatzīst, ka skolēni to dara, lai iegūtu labāku atzīmi, un arī tāpēc, ka visu atcerēties nav iespējams un nav pat nepieciešams. Rodas jautājums, vai skolēni špikotu, ja zinātu, ka pārbaudes darbs netiks vērtēts un nekādu sankciju nebūs, ka pārbaudes darba mērķis ir noteikt, ko skolēni zina un kam vēl skolotājam ir jāpievērš uzmanība. Varbūt tad viņi būtu drīzāk ieinteresēti godīgi rakstīt pārbaudes darbu, cerot saņemt no skolotāja papildu palīdzību, lai labāk izprastu mācību vielu.

To pašu var teikt par mājas darbu izpildīšanu. Vai skolēns censtos norakstīt mājas darbu no cita skolēna, ja zinātu, ka mājas darba izpilde vairāk nepieciešama skolotājam, lai redzētu, ko skolēns ir vai nav sapratis, lai redzētu skolēna mācību priekšmeta apguves progresu nevis mājas darbi ietekmētu vērtējumu?

Secinājums: špikošanu un mājas darbu  norakstīšanu veicina vērtēšanas sistēma vai, pareizāk sakot, – pieaugušo – gan skolotāju, gan vecāku reakcija uz saņemto novērtējumu, jo nosodoša reakcija negatīvi ietekmē skolēnus. Nevar teikt, ka tieši pats vērtējums būtu tas, kas mudina būt negodīgam un špikot, tomēr nevienu neapmierina zems vērtējums, jo visi vēlas saņemt labu vērtējumu, bet ne visi saprot, ka labs vērtējums jānopelna godīgā mācību darbā. Ja skolēns skolā neizpratīs godīguma nozīmību, tad mēs nevaram gaidīt, ka nākotnē būs godīgi uzņēmēji un godīga valsts pārvalde. Mūsu nākotne ir mūsu bērni, tāpēc ir pienācis pēdējais laiks, lai izglītības sistēmā pievērstu vērtībām daudz lielāku nozīmi nekā šobrīd tas notiek, un diemžēl arī jaunā kompetenču pieeja šo problēmu nerisina, jo garīguma attīstība nav līdzsvarota ar intelekta attīstību.

Nākotnē valsti vadīs ļoti gudri cilvēki, kas pieņems lēmumus, balstoties tikai uz materiālo izdevīgumu. Patiesībā tā jau vairs nav nākotne, tā jau ir tagadne,  tikai tagadnē kāds pret to vēl iebilst, bet nākotnē tam vairs nebūs pretestības, jo mēs audzinām paaudzi, kam galvenais ir karjera un labklājība. Vai tiešām tas ir tas, ko mēs vēlamies, vai mēs vēlamies dzīvot intelektuāli un materiāli attīstītā sabiedrībā, kurai dzīvē galvenais ir baudas un vairs nav nekā svēta?

Autore: Elvita Rudzāte

Avots: https://domatajs.lv/ka-but-patiesam-un-dzivot-godigi-kad-apkart-tik-daudz-divkosibas-un-meliguma/